2002. gada 27. nedēļa No dienasgrāmatas (11.07.)

Piezvanīja Reinhards Tenteris. Nule (precīzu datumu viņš nezināja) Liepājā miris Ivars Reinholds. Jaunajiem šis vārds droši vien neizteiks neko, bet vecie saldenieki atcerēsies, ka 50. un 60. gados Ivars Reinholds rosīgi darbojās mūsu pilsētiņā - gan kā mūzikas pedagogs, gan kā kā "Varavīksnas" kora vadītājs. Vieglas smiltis!

***

Jau esmu ieminējies, ka Ērika Niedras vadītais TV raidījums "Ulmaņlaiki Latvijā" gan ir visai dzīvs un interesants, bet daudzo neprecizitāšu dēļ Latvijas vēsturi no tā nebūtu ieteicams mācīties. Nupat atkal - finansu ministra Sējas vietā amatā esot iecelts Valdmanis (pieaicinātā vēsturnieka tekstā), bet Sigurds Rudzītis esot apprecējis Elzu Mulderi (paša Niedras tekstā). Nieki. Tas ministrs nebija Sēja, bet Ēķis, un tā Rudzīša līgava nebija Muldere, bet Meldere.

Šīs, zināms, nav vienīgās kļūdas. Iepriekšējā nedēļā Niedra stāstīja, ka autoritārā režīma gados esot aizliegtas daudzas grāmatas, to vidū arī "Mērnieku laiki". Arī tie ir nieki. Pats Ulmaņa režīma laikā esmu gājis gan pamatskolā, gan ģimnāzijā, un kā vienā, tā otrā (tātad divreiz) esmu mācījies "Mērnieku laikus". Bet vai aizliegtas grāmatas skolu programmās mēdz uzņemt?

Rodas tāds iespaids, ka vajag tikai mums, vecīšiem, nomirt, un tad gan runātājiem, gan rakstītājiem vaļa būs rokā - par pirmskara Latviju varēs melst, kas vien ienāk prātā. Nebūs vairs to, kas varētu melsējus apklusināt.

***

Samērā interesants ir mūsu televīzijas jaunais seriāls "Rīgas stāsti". Tā nu atkal ir vēsture. Bet vēsture, kā zināms, ir tāda lieta, par kuru runāt var visumvisādi. Vakar runājām tā, šodien - tā, bet rīt runāsim vēl citādāk. Latvijas un Igaunijas teritorijā dzīvojošajām ciltīm 13. gadsimtā palaimējies, ka esot nokļuvuši nevis slāvu, bet vācu pakļautībā. Tas bijis mazākais ļaunums (tomēr ļaunums!). Ja būtu uzvarējuši slāvi, viņi gan mūsu senčus būtu pārtautojuši. Te "Rīgas stāstu" autoriem ir sava taisnība. Slāviem Latvijas un Igaunijas teritoriju nebūtu bijis grūti kolonizēt, un tad šeit nebūtu ne latviešu, ne igauņu. Mēs runātu rietumkrieviski, jūrmalkrieviski vai kaut kā tamlīdzīgi (kā pārtautotie leiši un galindi tagad runā baltkrieviski). Bet pavisam nevietā bija salīdzinājums ar Prūsiju. "Tad mūsu senčus būtu piemeklējis prūšu liktenis," apmēram tā sacīja "Rīgas stāstu" stāstītāji. Atvainojiet, vai tad arī prūšus apkāva un pārtautoja slāvi? Ja atmiņa neviļ, tad prūšu likteni noteica kāda no ģermāņu tautām, un vai tikai tie nebija labvēļi vācieši?

Nav godīgi stāstīt, ka viss sliktais nācis tikai no austrumiem, bet no rietumiem tikai labais vien.

Īsos vārdos izstāstot, vēsturiskā patiesība ir šāda. Livonijas kungi Baltiju pasargāja no slāvu invāzijas, tiesa. Bet paši mūsu senčus nepārtautoja, jo nebija kolonizācijas iespēju. Un kolonizācija iespējas nebija tāpēc, ka starp Vāczemi un Baltiju atradās neatkarīgā un neuzvarētā leišu zeme. Prūsiju tā nespēja nosargāt, bet Latvijas un Igaunijas teritorijā dzīvojošās ciltis nosargāja. Leišu zemes lomu bieži vien aizmirst pat profesionālie vēsturnieki.

***

Televīzijā Elīnas Zālītes un Gunāra Cilinska "Agrā rūsa". Bija jau gandrīz piemirsies, ka mums ir tāda filma. Bet nav slikta. Apstākļi, kādos notiek filmas darbība, īsti neatbilst toreizējai dzīves īstenībai, toties atbilst tagadējai. Droši vien, ka šodien netrūkst līdzīgu drāmu, kā filmā parādītajai.

***

Tas jau pierādīts, ka esam mākslinieku tauta. Dzejnieki, dziedātāji, dancotāji, muzikanti, gleznotāji. Arī teātra spēlētāji. Īpašā cieņā vēl nesen bija pēdējie. Un dažs no viņiem vēl šobaltdien cienījams. To apliecina arī grāmatu daudzums, kas iznākušas par skatuves māksliniekiem. Par daudziem jau izdotas, par daudziem vēl tiks izdotas. Un arī tie, par kuriem grāmatu nav un nebūs, ir tās pelnījuši. Par šo literatūras nozari (grāmatas par aktieriem), kas Latvijā ir tik populāra, bija runa TV jaukajā raidījumā "Tāda ir dzīve".

Bija jārunā par visām šī žanra grāmatām, bet gandrīz viss raidījums bija par Mudītes Šneideres "Antru". Dažs no runātājiem (piemēram, Imants Skrastiņš) bija tikpat nežēlīgs pret Mudīti, cik Mudīte pret Antru Liedskalniņu. Bet kopumā sarunas virziens šķita apsveicams. Tiešām gan: kas ir būtiskāk - tas, ka Rainis uzrakstījis "Tālas noskaņas" un "Jāzeps un viņa brāļi" vai ka viņam bija romāns ar Mēnesmeitiņu?

Mēs, ļautiņi, esam dīvaina suga. Dažu labu no sava vidus mēs uzsēdinām uz pjedestāla, bet pēc tam ar ļaunu prieku raujam no tā nost. Kam tas vajadzīgs? Vai nepietiktu ar vienkāršu, lieki neizskaistinātu un nesaduļķotu patiesību?