"Kāpēc es to daru? Man tas ir svarīgi!"

Ienāk Daila pa redakcijas durvīm un saka: "Es no rīta biju dārzā un pļāvu zāli. Kad esmu īsti izsvīdusi, man ir tāda atvieglojuma sajūta! Visu dienu labi jūtos."

Viņa uzskata, ka par veselību jārūpējas, tāpēc no rītiem ceļoties agri, pildot Niši vingrinājumus. "Mani interesē tautas medicīna un cilvēka saistība ar dabu. Izlasīju grāmatas par Anastasiju un piekrītu, ka ir jādzīvo saskaņā ar dabu. Niši ir austrumnieks, kurš izmisuma situācijā meklēja variantus, kā sevi glābt un izārstēt. Es daru pašu vienkāršāko: vingroju, guļu uz cieta pamata. Un vēl jārūpējas par ādu, jāstaigā pēc iespējas vairāk atsegtam. Ļoti labi, ja pa māju var pastaigāt kails. Arī sauļošanās ir veselīga, jo ādai vajadzīga saules enerģija."

Dzimusi dabas klēpī

Vēlme būt tuvāk dabai Dailai ir no bērnības. Viņa piedzimusi Saldū, Meža ielā, bet tas bija kara laiks, un ģimene drīz pārcēlās uz Satiķiem pie vecāsmammas.

"Bija Kurzemes katls. Atceros, ka mūsu mājās bija vācieši, kuri mani ucināja, deva konfektes un spēlēja uz mutes harmonikām. Krievus mazāk atceros, bet neko sliktu viņi nedarīja. Apkārt mājai bija liels dārzs un mežs. Cik žēl, ka bijām spiesti to visu pārdot! Manas pirmās atmiņas - kā gājām lasīt meža zemenītes grāvmalītē, meklējām pirmās sēnes. Ogošana un sēņošana man arī tagad patīk.

Pēc tam pārcēlāmies uz tēva mājām Novadnieku pagastā. Tur arī tagad man ir atgūtā zemīte un mežs. Cik grūts toreiz bija brauciens no Satiķiem uz jaunajām mājām! Visa iedzīve vezumā, gotiņa nespēja ar kājām šo garo gabalu noiet. Kad mežā viņa burtiski sabruka, tētis pa nakti palika ar govi kopā, bet mēs ar mammu braucām tālāk. Mamma nervozēja, ka tik nenotiek kas ļauns, jo meži bija pilni ar dažādiem cilvēkiem.

Grūti gāja, jo māja bija sagrauta. Papus uztaisīja pagaidu māju. Zem viena jumta bija gan gotiņa, gan mēs. Zeme bija, un to ar vienu zirdziņu apstrādāja.

Manas bērna atmiņas par šo laiku ir ļoti skaistas - mežs, agrie rīti, lopi ganos. Paps mācīja pazīt putnu dziesmas, rādīja ligzdas. Tā es viena sapņodama un fantazēdama pa mežiem dzīvoju. Ģimenē biju vienīgais bērns.

Pirmā skola man bija Sātiņos. Četrus kilometrus gāju ar kājām uz skolu un mājās. Ziemā man bija bail iet cauri mežam, jo kāds bija sastāstījis, ka tur ir vilki. Sēdēju kupenā un gaidīju, kad mamma nāks pretī.

Tagad man ir sāpīgi redzēt, ka pilsētas bērni pret dabu ir pilnīgi vienaldzīgi, vai tur puķe, vai putns.

Kad sāka dibināties kolhozi, mamma ar rokām un kājām bija pretī - nestāsimies kolhozā! Tā vecāki sameklēja Saldū, Skolas ielā, mazu istabiņu. Tur arī bija skaista vieta. Kaimiņos dzīvoja Andersonkundze, kurai bija liels dārzs. Blakus atnāca dzīvot Ieviņa Vainovska, bija arī citi bērni. Es vairs nebiju viena. Pie kapiem gravā savilkām striķus un laidāmies ar tiem kā Tarzāni, jo bijām saskatījušies filmu par Tarzānu.

Piecdesmito gadu sākumā dzīve Saldū bija grūta. Veikalos neko nevarēja dabūt. Maizi veda pēcpusdienā, bet rindā pie veikala sākām stāvēt jau no rīta. Tas pats bija pēc paniņām, pienu vispār nevarēja dabūt. Bija pusbada dzīve."

Ļoti nepatika fizkultūra

Dailas Mankusas vārds daudziem asociējas tieši ar sportu, jo šajā nozarē nostrādāti 40 gadi. Bet interesanti, ka bērnībā Daila nemaz tik sportiska nav bijusi.

"Sātiņu skolā fizkultūras stundu mums nebija, tajās parasti krāvām malku. Saldū, mazajā Dārza ielas skoliņā, fizkultūras skolotāja bija Lodiņa. Viņa mums parasti mācīja dejot. Man bija diezgan nekoordinētas kustības, tāpēc sākumā dejošanā gāja grūti. Bet paps man bija iemācījis, ka tīk vai netīk, bet viss ir jādara un visu var iemācīties. Mamma bija savādāka, viņai vienmēr šķita, ka nevajag tik daudz pūlēties. Atceros, ka Lodiņa Ciecerē pie pilsētas dārza mums mācīja arī peldēt.

Man laikam ielikts šūpulī, ka gribas visu izmēģināt. Patīk darboties. Vecākais dēls Guntars ir manī iedzimis, viņš arī izmanto katru izdevību.

Saldus pamatskolā fizkultūras stundas pie Oļehno gan man nepatika, jo neko nepratu un biju ļoti neveikla. Citās mācībās biju teicamniece, bet fizkultūrā cīnījos un centos, lai dabūtu kaut cik labāku atzīmi. Toreiz domāju, cik labi būtu, ja tādas fizkultūras vispār nebūtu.

Vidusskolā fizkultūra bija pie Sīļa. Ko lika, to darīju. Stundu laikā mūs veda uz mežu slēpot. Tas man patika, jo paps kā galdnieks bija uztaisījis man smukas slēpītes.

Skolas gados man ļoti patika pētīt kartes, dažādus ģeogrāfiskos apvidus. Pionieriem toreiz notika dažādi pārgājieni. Izlika ceļazīmes (piemēram, uz ceļa no zariņiem bultiņu, kur jāpagriežas), un visi gāja un meklēja kādu konkrētu vietu. Mēs pat mājās ar bērniem šādi spēlējāmies. Tā radās mana aizraušanās ar orientēšanos un tūrismu.

Vienreiz pie manis uz mājām atnāca meitenes un aicināja uz rajona tūrisma sacensībām, jo kāds no komandas nevarēja piedalīties. Es jau vēl neko nepratu, bet tā kā biju ļoti kārtīga, piekritu. Mūsu komanda toreiz uzvarēja. Uz republikas sacensībām mani paņēma līdzi rezervistos. Tā man bija pasaka. Nekur tālu nebiju bijusi, tikai pie māsīcas Rīgā. Nu Zvārtas iezi redzēju! Tā tūrisms man ļoti iepatikās.

Kad biju 10. klasē, vidusskolā sāka mācīties Anita Ašenkampe. Viņa bija ļoti laba skrējēja. Tad pašas sākām domāt, ka jātrenējas skriešanā. Atceros, kā cīnījāmies krosā. Viņa toreiz uzvarēja, bet es pie finiša nokritu.

Sporta skolas toreiz vēl nebija, tā izveidojās 1964. gadā. Bet es gāju visur un visu gribēju izmēģināt - volejbolu, basketbolu, rokasbumbu, vingrošanu. Orientēšanās sākās tikai 1962. gadā. Kartes parādījās dažus gadus pirms, bet sākumā tūrisma sacensībās notika iešana pēc azimuta.

1959. gadā uzbūvēja Saldus stadionu, un pie mums notika pirmās Lauku sporta spēles. Tie bija lieli svētki. Lauku spēlēs arī turpmākajos gados bija lielākās sportistu balles.Tagad pret šīm spēlēm valstī ir ļoti nenopietna attieksme. Šogad tās notiks mazajā Siguldas stadionā."

Liktenis liek atteikties no ķīmijas

Sešdesmito gadu sākumā modē bija ķīmiķa profesija. Daudzi gājuši mācīties uz ķīmiķiem, arī Daila. Konkurss - 10 studētgribētāju uz vienu vietu. Matemātikas eksāmenā dabūjusi četrinieku un nav izturējusi konkursu. "Vēlāk domāju, paldies Dievam! Šito veselības bojāšanu!" šodien vērtē Daila. "Toreiz es to vēl nesapratu, mazliet pat apskaudu Politehniskā institūta studentus un sportistus."

Sāk organizēt sportu rajonā

Atgriezusies Saldū, Daila sāka strādāt par pionieru vadītāju. Bet pēc pusgada Rihards Mankus aicināja uz sporta biedrību "Vārpa" par instruktori. Darbs bija, bet mācīties arī vajadzēja.

"Abi ar Riču izvēlējāmies Fizkultūras institūta neklātieni. Tas bija skaists laiks. Cēla sporta namu, braukājām pa kolhoziem, organizēdami sporta pasākumus. Cilvēki toreiz negribēja nodarboties ar sportu, laikam vēl neizprata tā nozīmi. Laukos bija tāda kā nomāktība. Mēs strādājām ļoti daudz. Vakaros pēc sapulcēm netiku mājās un pat gulēju kantoros uz galdiem. Tagad ir otrādi - cilvēki grib sportot, bet nav, kas uztur sporta bāzes, kuras brūk kopā.

Bet toreiz tomēr bija lielāks patriotisms, komandas gars. Ja kolhoza komandā vajadzēja skrējēju, tad nāca un skrēja tādas sievas, kas to nekad agrāk nebija darījušas. Šodien jaunieši nesaprot, kāpēc komandas dēļ kaut kas būtu papildus jādara.

1966. gadā vieglatlētikā sasniedzu labus rezultātus. Tiku "Vārpas" izlasē. Jutu, ka vieglatlētika ar orientēšanos vairs neiet kopā. Vajadzēja izvēlēties vienu. Trīs gadus, līdz piedzima Guntars, veltīju vieglatlētikai. Tas arī bija skaists laiks. Katru pavasari braucām uz nometnēm Naļčikā. Patīkamākais, ka Saldus rajonam bija ļoti laba komanda - Juris Lasmanis, Gunta Zommere, Gunta Mackare, Miša Bobrovņikovs, Anita Ašenkampa, Arta Kļaviņa, Jēkabs Rudzītis, Visvaldis Savickis, Kārlis Ezerlīcis, Raimonds Strautmanis, Irēna Zēburliņa, Dzintra Bumbule. 1966. gadā izcīnījām "Cīņas" kausu. Žēl, ka tagad ir izjaukta agrākā sacensību sistēma, ka nav vairs jāpārstāv rajons, bet gan Kurzemes novads. Toreiz pieaugušajiem bija stimuls trenēties, jo bija daudz sacensību. Tagad pa diviem gadiem vienu reizi notiek Lauku sporta spēles. Līdz ar to pieaugušo sports ir iznīcināts. Sagraut visu var vienā brīdī, bet atjaunot?"

Sastop savu mīlestību

Daila saka īsi: "Viss sākas reizē ar sportu. Tā tas notika un tā tam laikam arī bija jānotiek." Viņa atceras, ka Rihardu pirmo reizi ieraudzījusi vasarā, kad lika pamatus sporta namam. "Es vasaras brīvdienās tur strādāju. No tālienes redzēju, ka kāds enerģiski darbojas, visus komandē. Taču toreiz man tas bija vienaldzīgi. Bet viens uz otru skatīties sākām tajās tūrisma sacensībās pie Zvārtas ieža. Nākamajos braucienos uz sacensībām jau tā vairāk saskatījāmies. Kad beidzu skolu, sākām dzīvot kopā.

Kāzas svinējām sporta namā. Tur arī bija mūsu pirmā kopīgā istaba. Tagad, kad sporta skola atgriezās sporta nama telpās, mans kabinets ir tieši tajā pašā istabā. Bija tāda sajūta, ka atgriežos mājās.

Tā visa dzīve ap sportu vien grozījusies. Piedzima dēli. Guntars un Ainars ir ļoti atšķirīgi. Guntars sportos vienmēr un visur, bet Ainaram tas nav galvenais. Ainaram bērnībā bija vieglatlēta talants, bet viņš negribēja ar vieglatlētiku nodarboties, aizgāja uz orientēšanos. Man žēl, ka tā, jo Guntars orientēšanās sportā daudz sasniedza, bet Ainars tur īsti neiederējās.

Tagad Guntars sāka nodarboties ar jaunu orientēšanās veidu. Tās ir ekstrēmās izturības sacensības, kur brauc ar velosipēdiem, laivām, skrien un vēl orientējas. Pēdējās sacensībās viņa komanda trasē bija 36 stundas.

Guntars augstskolā izmācījās par datorspeciālistu. Ainars Sporta akadēmijā tika līdz pusei un pameta mācības, jo dabūja darbu datorfirmā "Garants" un visas gudrības apguva pašmācības ceļā. Tagad, kad brāļi satiekas, abi vienlīdz zinoši spriež par datoriem. Guntars ir tā kā vairāk manī atsities. Skrien uz visām pusēm. Sākumā viņš strādāja Rīgā bankā, tad viņam piedāvāja darbu Norvēģijā, uz kurieni viņš negribēja pārcelties, vēlāk strādāja "Samsung" firmā Korejā, Francijā. Vairāk nekā gadu katru nedēļu lidoja strādāt uz Helsinkiem. Tagad viņš strādā firmā "Kesko" un ir apmierināts.

Ainars ir pilnīgi pretējs. Viņš ir mierīgs, visu dara lēni un ar apdomu. Viņš ir ļoti ģimenisks, visur dodas kopā ar sievu un meitiņu. Ainaram ir svarīga stabilitāte, kārtīgs darbs.

Skatoties ar šodienas acīm, saprotu, ka man bērniem vajadzēja veltīt vairāk laika. Bet mājās vienmēr bija papus un mamma, bija, kur viņus atstāt. Pavisam maziņus viņus līdzi nekur nevadāju."

Sāk treneres darbu

1967. gada 1. janvārī Daila sāka strādāt Saldus sporta skolā par metodiķi. Arī tagad tur ir viņas darbavieta. "Tad arī kļuvu par treneri. Manā pirmajā grupā bija meitenes no Cieceres skolas. Mācījos institūtā, kaut kādas zināšanas man bija, bet, salīdzinot ar šodienu, tā vēl bija tāda muļķošanās. Manas pirmās sacensības ar bērniem bija "Kuldīgas kauss", kuras notiek vēl tagad. Atceros, ka biju ļoti uztraukusies.

Sākumā man kā trenerei gāja ļoti grūti. Nejutos savā elementā. Vienmēr bija iekšēja neapmierinātība, ka tas nav man piemērots darbs. 1980. gadā aizbraucu uz kursiem Maskavā. Pēc tam nāca jauna saprašana, pārliecība par sevi.

Nav saskaitāms, cik audzēkņu bijis. Visvairāk atmiņā palikuši 1966., 1967., 1968. gadā dzimušie. Toreiz trenēju māsiņas Upenieces no Zirņiem, Inesi Gīli un Sanitu Godu, Intu Jēkabsoni, Daini Adzereiko, Gundaru Muižnieku, Juri un Anitu Stūrīšus, Valliju Osi. Tagad pie manis sāk nākt trenēties viņu bērni.

Ar vairākiem talantīgiem audzēkņiem man nācies krietni pacīnīties, lai viņi nepamestu vieglatlētiku. Tā bija arī ar Jāni Blūmu, kuru atrunāju no mācībām Kazdangas tehnikumā, pārliecināju pēc augstskolas atgriezties Saldū un lepojos, ka viņš daudz dara mūsu pilsētas labā.

Vistālāk no maniem audzēkņiem tikusi Anita Liepiņa un Egils Tēbelis, Olimpisko spēļu dalībnieki.

Man ļoti gribētos pēc sevis atstāt kādu sporta darba turpinātāju. Domāju, ka tas būs mans Ainars, bet viņš to negribēja laikam tāpat, kā es - mācīties ķīmiju. Tagad ceru uz Sergeju Dolotinu, kurš iet mācīties uz Sporta akadēmiju."

Prieks, bēdas, un sāk citādu dzīvi

Dailai lielu prieku sagādā abas mazmeitiņas. Drīz viņa kļūšot jau par trīskāršu vecmāmiņu. Bet vēl viens prieks viņai ir puķes, dārzs un mežs.

"Jaunībā zeme cilvēkiem neko dižu nenozīmē, bet vēlāk to sāk novērtēt. Pirmais mūsu dārziņš bija pie stadiona.

Vēlāk izvēlējāmies dārziņu kooperatīvā "Kurmis". Teicu Ričam, ka mums tur ir jāuzbūvē dārza mājiņa. Sākām iekopt, sēt un stādīt. Kaimiņos arī papus paņēma gabaliņu zemes.

Kad Ričus aizgāja aizsaulē, dārza mājai bija sienas un jumts. Tas bija izmisums. Bet visam bija jātiek pāri. Sākās pilnīgi savādāka dzīve. Pat domāšana man ir izmainījusies. Agrāk neko vairāk no tehniskiem darbiem nepratu, kā spuldzīti ieskrūvēt. Tagad protu daudzko, bet sāku ar mācīšanos pļaut. Arī šofera kursus beidzu un tagad braucu ar automašīnu.

Dzīve piespiež darīt visu, nevar sēdēt citiem uz kakla. Protams, ja nebūtu palīdzējuši cilvēki, būtu grūtāk. Paldies par atbalstu Ojāram Garozam, radiniekiem, kuru ir kupls pulks, un draugiem, kuru vidū īpaša vieta ir Toņu ģimenei, kolēģiem, skolotājiem - gan agrākiem, gan tagadējiem.

Man kādreiz vaicā: kam tev visas tās skriešanas un darbi vajadzīgi? Tad atbildu kā Bruno Šulcs savā grāmatā "Būt pašam sev": "Vai ir kāda jēga kāpt kalnos? Nē, nav. Tur praktiskā ziņā neko neiegūst. Bet cilvēki kāpj. Tātad viņiem tas ir svarīgi."