Vai ceļš uz mājām ved caur baznīcu?

Sarunās ar Vadakstes-Priedulas evaņģēliski luteriskās draudzes priekšnieci Rasmu Burkāni vairākkārt esmu dzirdējusi pieminam Priedulas bērnus. Braucu ar viņiem iepazīties - kas ir šie čaklie un sirsnīgie palīgi?

Poš baznīcu un mācās dziesmas

Satiekamies Priedulā, Vārpiņu mājās, kur Rasma Burkāne dzīvo. Bērni jau sanākuši. Uzposušies un mazliet satraukti viņi mani uzņem ar dziesmu. Pie sintezatora Inga Bleidele, kas šogad beigusi Auces mūzikas skolu. Uzreiz nojaušams - ne šī ir vienīgā reize, kad bērni muzicē, nedz arī pirmā reize, kad sanākuši šajās mājās.

Rasma Burkāne saka: sākums bija, kad Arta Guļaško, viņas māsas mazmeita, vēl bija maza meitenīte. Artu nokristīja, un viņa sāka iet līdzi savai tantei uz baznīcu. Vēlāk piebiedrojās vēl viena radiniece - Guna Guļaško -, pēc tam arī Inga. Un tā šī četrotne rūpējas, lai sirmā Priedulas baznīca vienmēr būtu sakopta, iztīrīta, sagatavota dievkalpojumiem un izpušķota svētkos. Sapoš arī baznīcas apkārtni. "Meitenes nekad nav atteikušās palīdzēt, viņas pašas zina, kas jādara un paveic to ar lielu rūpību. Kad biju saslimusi un uz baznīcu nevarēju iet, viņas visu izdarīja vienas. Par to es lūdzu, lai mācītājs dievkalpojumā viņām pasaka sirsnīgu paldies no kanceles," - stāstīja R. Burkāne. "Likt jau neviens neliek to darīt, mums pašām gribas," - tā Inga.

Arta šogad beidza 7. klasi, bet Guna un Arta - pamatskolu. Guna izvēlējusies mācības turpināt Ezeres vidusskolā, Inga - Saldus 2. vidusskolā. Inga no mazām dienām dievkalpojumos arī dzied. Kādreiz viņai to mācīja skolotāja, bet tagad meitene jau pati ir skolotāja Priedulas bērniem. Dažam pat neesot tik labas balss, cik liela ir viņa vēlēšanās dziedāt. Par Ingu Rasma Burkāne saka, ka viņai ir organizatores talants: "Savas vecmāmiņas jubilejā meitene saorganizēja jubilāres mazbērnus un bērnus, un viņi dziedāja. Sirsnīgi un skaisti - kaut ko tādu dabūt gatavu."

Lai blēņu būtu mazāk

Visas trīs meitenes ir draudzē un apmeklē dievkalpojumus. Viņām esot baznīcā mīļa vietiņa - vienmēr dievkalpojumā apsēžoties priekšā kreisajā pusē un uzmanīgi klausoties mācītājā Valdī Bercā. Pašas saka, ka katrreiz var uzzināt ko jaunu un pēc dievkalpojuma, caur mežu mājās ejot, par to var padomāt.

Tikšanās un kopīgs darbs nav tikai baznīcā. Reizēm Rasma Burkāne bērnus saaicina apkārtnes uzpošanas talkā pie mājām - ja sakrājušies izmētāti papīri un stikli. Esot arī draudzes īpašumā stādījuši mežu, tad palīgos sanākuši 13 vietējie bērni. Bet tad, kad nav steidzamu darbu, kopīgi tiek mācītas lūgšanas un risinātas sarunas. "Vārpiņās" runā arī par seniem laikiem - kad vecmāmiņas vēl bija bērni un kad skolā bija ticības mācības stundas. Tādām būtu jābūt arī tagad, uzskata R. Burkāne, jo tajās māca bērnu domāt savādāk. Inga bijusi vienīgā savā klasē, kas gājusi iesvētes mācībā, un klasesbiedri sākumā par to smīkņājuši. Vēlāk gan sapratuši, ka nav pamata tā rīkoties. Inga prāto: ikdienā varbūt nevar pateikt, ka cilvēks iet baznīcā, bet, ja varētu ieskatīties viņa dvēselē un izlasīt domas, tās būtu savādākas nekā citiem. Vēl viņa domā, ka kristīgā mācība skolā būtu nepieciešama tāpēc, ka blēņu ir sadarīts pārāk daudz.

"Es visu darba mūžu pavadīju, ka nedrīkstēju baznīcā kāju iespert, bet līdz 12 gadu vecumam tiku vesta uz baznīcu," - tā draudzes priekšniece. "Kad 80. gadu beigās sāku atkal iet baznīcā, man viss tajā bija kā jaunums. Tāpat arī daudziem citiem, kas nezināja, kā dievkalpojumā uzvesties, ko darīt." Priedulnieku vidējā paaudze, iespējams, baznīcā vairs neienāks, jo ir savādāk audzināta, bet uz bērniem Rasma Burkāne liek lielas cerības. Viņa ir gandrīz pārliecināta, ka ar laiku paaudžu pārrāvuma draudzēs vairs nebūs. Tāpēc arī pulcē ap sevi šo maiņu. Pa visiem kopīgi esot pat sagatavojuši jaunu zvaniķi - ir izmācīts Gunas brālis Mārtiņš. Puikam tikai 10 gadu, bet pie jaunā darba ķēries ar lielu prieku.

Kas sakārtos draudzes īpašumus?

"Man ļoti patīk Priedulas bērni. Es viņiem jūtu līdzi, par viņiem interesējos. Un viņi arī pret mani ir labi - apciemo, atnes mežā salasītas ogas... Arī par Priedulas pieaugušajiem varu teikt tikai labus vārdus - neviens nekad nav atteicis palīdzēt," sacīja R. Burkāne un piekrita, ka pati arī nav malā stāvētāja. Jo apzinās - būs tik labi, cik labi paši izdarīs, un no malas neviens neko gatavu nepienesīs. Viņa pēc iespējas apmeklē kultūras pasākumus Vadakstes pamatskolā un ir gandarīta, ka pagastā ir ansambļi, bet, piemēram, Aucē tādu nav. "Ja man būtu par kādiem 20 gadiem mazāk, ko tikai es iesāktu! Draudze ir atguvusi īpašumu - lielu ēku, kas kādreiz bijusi pirmā skola. Tur varētu iekārtot bērnu centru vai mītni veciem ļaudīm... Negribētu, lai aiziet zūdībā, bet pagaidām neko pasākt nav iespējams. Nav naudas, arī cilvēku Priedulā paliek arvien mazāk. Jaunatne, domāju, te vairs nepaliks, bet - kas zina, kā vēl viss iegriezīsies?"

Burkānes kundzes sapnis - lai būtu kāds šejienietis, kas dara tālāk viņas vietā. Un - lai tieši bērni, kas beigs augstskolas, būtu nākamie dzīves virzītāji. Lai arī kur cilvēks dzīvo, ja viņam dārga ir dzimtā vieta, viņš radīs veidu, kā tai būt piesaistīts. Tāpat kā draudzes sponsors un draugs Andris Zvingevics, kurš ar savu ģimeni no Rīgas ierodas katrā dievkalpojumā. Viņš ir šejienietis - visi senči, sākot no vecvecvectēva guļ Priedulas kapsētā. Šo senču vietu tur svētu un dārgu, tādu to izjūt arī viņa ģimene.