Dzidra Lāce izteic sevi akvareļos un pasteļos

Trešdien Saldus vēstures un mākslas muzejā atklāta un līdz 18. augustam skatāma zvārdenieces Dzidras Lāces personālizstāde. Ar to māksliniece sūta sveicienus dzimtās puses ļaudīm.

Bijušajai zvārdeniecei, tagad kuldīdzniecei, Dzidrai Lācei (dzim. Krieviņai) ir ļoti liels gandarījums savu pēdējo gadu veikumu izstādīt dzimtajā pusē. Viņa ir pedagoģe, bet dvēseles priekam radījusi akvareļus un pasteļus, kas ar savu daudzkrāsainību priecē acis. Viņas darbos attēlots dzimtās dabas skaistums - ziedošās pļavas un dārzi, ziedu nevīstošais daiļums.

Kopš iepriekšējās personālizstādes Saldū aizritējuši astoņi gadi. Pati māksliniece stāsta: "Pa šo laiku ir zīmēts un veidoti akvareļi. Ir dzīvots. Šis gads man ir bijis atceru gads, kas atsauc atmiņā manus pirmos mēģinājumus zīmēšanā, darbošanos studijā, piedalīšanos pirmajās izstādēs. Pirms 50 gadiem manu 5. klases skolnieces zīmēšanas burtnīcu skolotājs Arturs Štāba nosūtīja uz skolēnu darbu skati rajonā, kur ar tiem varēja iepazīties ikviens interesents. Ka es zīmēju vēl šodien, esmu pateicīga zīmēšanas skolotājam, kurš ievēroja un novērtēja manus darbus. Atceros, kā skolotājs, lai sekmētu zīmēšanas talantu, man uzdāvināja zīmēšanas bloku. Tais laikos iegādāties tādu veikalā bija ļoti grūti. Bet pirms 40 gadiem, beidzot Rīgā zīmēšanas skolotāju kursus, manus akvareļus izstādīja kursu noslēguma izstādē Rīgas pilī (toreizējā Pionieru pilī). Pirms 25 gadiem tiku uzņemta Jaņa Rozentāla tēlotājmākslas studijā Saldū, kur daudz guvu no toreizējā studijas vadītāja Kārļa Taubes un vēlāk no Alijas un Ģirta Muižniekiem.

Jau kopš bērnības gadiem vecāki ar sapratni un labvēlīgu attieksmi veicināja manu vaļasprieku. Kā daudzas ģimenes, arī mēs savulaik tikām izsūtīti uz Sibīriju. Mana māte, saukta par memmīti, rūpīgi krāja un saudzēja Sibīrijas laikā piezīmētās zīmēšanas burtnīcas un lapas. Tās tika atvestas arī uz Latviju, un tagad zīmējumi glabājas pie manis.

Arī tēvs, redzēdams, ka zīmēju virtuvē uz galda, kas nebija visai ērti, uzkonstruēja un uzmeistaroja zīmēšanai paredzētu speciālu saliekamu galdiņu, kas gatavots no veikalā iegādātas lielas sērkociņu iepakojamās finiera kastes. Vēl šodien mani darbi top, sēžot pie tēva meistarotā zīmēšanas galdiņa, kas iedvesmo darbam. Iespējams, ka manu vecāku dotā svētība zīmēšanai pavada mani vēl šobaltdien, dodot gandarījumu pašai un iepriecinājumu citiem.

Mana ģimene mani atbalsta, kā spēdama. Vīrs Edvīns "ieģērbj" manus akvareļus un pasteļus, bet meita Ilze ir pirmā manu zīmējumu skatītāja un kritiķe. Bez maniem mīļajiem es nebūtu, kas es esmu!

Esot ar izstādi Saldus pusē, novadā, kurā atrodas mana dzimtā vieta - Zvārdes pagasts -, sirdi silda bērnības dienu mīļas atmiņas par tēva mājām, pirmajiem skolas gadiem "Čunku" Zvārdes četru klašu pamatskolā.

Zīmēju savam priekam, katra bilde ir ar savu īpašu stāstu, un ir bezgala mīļa - ar sirdi izauklēta. Tāpēc savus darbus nepārdodu, jo ir grūti šķirties no tiem. Vienīgu dāvinu tos skolām, kurās bijušas manas gleznu izstādes. Tās ir arī Striķu skolā."

Dzidras Lāces izstādes veidotāja Rita Armulika par kādreizējo Jaņa Rozenāla tēlotājmākslas studijas biedri stāsta: "Kad Dzidra 1977. gadā atnāca uz studiju, viņa jutās nedroša. Bet, apmeklējot plenērus, atraisījās un sāka brīvi gleznot akvarelī. Vēl šodien atceros vārdus, ko Dzidra teica, kad pārradās no kāda plenēra: "Es pati brīnos par sevi, kā mana roka var visu to izdarīt. Prāts pat nevar izsekot līdzi tam, ko uz papīra veido mana roka." Kad vadītāji bija Ģirts un Alija Muižnieki, mēs, studijas dalībnieki, atraisījāmies gleznošanā. Tas bija aktīvs periods, jo vadītāji prata iedrošināt, ka jāglezno brīvi un jāļaujas savām izjūtām. Dzidras Lāces darbos vērojama izaugsme. Var just, ka tajos ieliktas dvēseles noskaņas."