"Vēl šķiet, ka esmu tikai atvaļinājumā."

Tikai pusotrs mēnesis pagājis, kopš saldeniece BERTA POLE savā ilggadīgajā darbavietā - grāmatnīcā "Dainas" - ienāk tikai intereses pēc. "Man ir septiņdesmit septiņi gadi - jāatpūšas," neslēpj grāmatnīcas nu jau bijusī direktore.

Darba stāžs - krietna mūža garumā

Šķiet, laimīgs liktenis Poles kundzi ievedis jomā, kur viņa jutusies iederīga un kas viņai bijusi tuvu pie sirds - grāmatu tirdzniecībā.

"Bija agri jāsāk strādāt, jo mana mammīte nomira, kad es biju tikai nedēļu veca. Mani audzināja vecvecāki," stāsta Berta Pole. "Pēc pamatskolas beigšanas 15 gadu vecumā sāku strādāt dzimtajā Viesītē, mazbānīša dzelzceļa transporta kadru daļā, kur nostrādāju 14 gadus. Tur arī pavadīju kara gadus. Darba grāmatiņā pirmais ieraksts ir no 1944. gada, bet faktiski mans darba stāžs ir 62 gadi. Droši vien, pa arhīviem rokoties, to var pierādīt, bet - vai vajag? Kam man tos darba gadus vēl lielākus vajag?"

1964. gadā Bertas kundze kopā ar ģimeni pārcēlusies uz Dobeli, un tur tieši tobrīd vajadzējis darbinieci grāmatnīcā. Tā 19 gadi nostrādāti Dobeles, pēc tam 19 - Saldus grāmatnīcā.

"Tie man bija gaišākie gadi."

"Tie man bija gaišākie, patīkamākie gadi," stāstītāja saka par Dobelē un Saldū nodzīvoto laiku. "Jau gadu pēc iestāšanās darbā Dobeles grāmatnīcā kopā ar kolēģēm sākām organizēt lasītāju tikšanās ar rakstniekiem, dzejniekiem, māksliniekiem. It īpaši dzejas dienās tā bija tradīcija - vispirms ciemiņi tiekas ar lasītājiem grāmatnīcā, pēc tam, kā tolaik bija ierasts, dodas uz kādu kolhozu vai skolu. Cilvēkiem šie pasākumi ļoti patika, un arī paši mākslinieki parasti priecājās par ielūgumu atbraukt.

Tagad Dzejas dienas joprojām ir, taču rakstnieki, dzejnieki ar saviem lasītājiem tiekas retāk, it īpaši laukos."

No 60-tajiem gadiem Bertas kundzei ir maza kladīte zaļos vākos. Tur savus vēlējumus atstājuši daudzi dzejnieki, rakstnieki, tur mazus zīmējumus iezīmējuši mākslinieki, kas bijuši Poles kundzes un viņas kolēģu ciemiņi Dobelē un Saldū. "Man patīk šo kladi šķirstīt, lasīt un atcerēties laikus, kad šie ieraksti tapa," viņa atzīstas.

Saldū - ar celtniecības plāniem

"Kad vīru pārcēla darbā uz Saldu, es sāku strādāt Saldus grāmatnīcā, kura tolaik atradās Rīgas ielas sākumā, kur veikals "Ināra". Pirmā doma, kas man bija, ieejot salīdzinoši šaurajās, neērtajās telpās, - te vajag jaunu grāmatnīcu! Gāju uz rajona padomi pie toreizējā izpildkomitejas priekšsēdētāja Sergeja Upenieka un sāku runāt par grāmatnīcas celtniecību. Neviens neticēja, ka man izdosies. Bet izdevās - tiesa, tikai pēc septiņiem gadiem.

Gāja grūti. Sākotnēji grāmatnīca bija iecerēta tajā vietā, kur tagad veikals RIMI - tur bija plānots būvēt viesnīcu, un grāmatnīcu tad iekārtotu ēkas pirmajā stāvā. Šie plāni pajuka. Tad arhitekts grāmatnīcu izprojektēja tās pašreizējā vietā. Bet sākās pārmaiņas, un celtniecības organizācija, kurai bija jābūvē grāmatnīca, likvidējās. Jau sāku zaudēt cerību.

Tad kādu dienu vecajā grāmatnīcā ienāca Jānis Blūms no "Jaunā komunāra". Es viņam klāt: "Ja jūs neuzcelsiet jaunu grāmatnīcu, tad Saldū tādas nebūs nekad!" Viņš šo darbu uzņēmās, un paldies viņam par to. Virs grāmatnīcas izbūvēja dzīvokļus, kas bija vajadzīgi gaļas kombināta darbiniekiem. Par to man joprojām prieks - ka sagādāju savām meitenēm labākus darba apstākļus."

Nevilcinās ar pārmaiņām

"Dainas" kļuva par privātuzņēmumu - sabiedrību ar ierobežotu atbildību - 1991. gadā, pašā privātās uzņēmējdarbības attīstības sākumā. Berta Pole atzīst, ka nav bijis viegli izšķirties par patstāvīgu saimniekošanu - vispirms pašai pārliecināties par šāda lēmuma pareizību, pēc tam pamatot kolēģēm, kāpēc tas jādara. Vēl pēc tam - izburties cauri dokumentu kalniem, atļaujām, mantas un telpu pirkšanai un privatizēšanai...

"Pirmoreiz par uzņēmuma privatizāciju runāju ar Valmieras grāmatnīcas direktori. Viņa stāstīja, ka gatavojas dibināt savu uzņēmumu un ieteica nevilcināties arī mums, jo, kas zina, kā dzīve tālāk attīstīsies, vai Grāmatu tirdzniecības pārvalde, kuras pakļautībā bijām, neizlems mūsu tālāko likteni mūsu vietā. Atbraucu mājās pārdomu pilna, saucu kopā meitenes un stāstīju, ko esmu uzzinājusi un ko par šo jautājumu domāju. Bija arī skepse un neticība. Nevienam taču nebija garantiju, ka izdosies. Neviens neprata strādāt privātuzņēmumā. Taču galu galā nolēmām, ka mēģināsim," atceras "Dainu" līdzšinējā direktore. "Nācās piedzīvot arī netaisnību. Tā kā strādājām Grāmatu tirdzniecības pārvaldes pakļautībā, visu savu peļņu skaitījām uz Rīgu, bet pārvalde savukārt šo mūsu nopelnīto naudu izdeva par jaunās grāmatnīcas celtniecību. Mēs pat no prēmijām atteicāmies, lai tikai vairāk naudas būtu grāmatnīcai! Bet, kad izveidojām savu uzņēmumu, telpas, kas tapušas ar mūsu līdzfinansējumu, vajadzēja nopirkt - praktiski esam par tām maksājušas divreiz."

Grāmatas pirka arī metros

Saldenieki esot lieli grāmatu cienītāji - par spīti gaišajām atmiņām, kas Bertai Polei saistās arī ar Dobelē nodzīvotajiem gadiem, viņa atzīst, ka Saldū grāmatas pirktas vairāk. Vidējās paaudzes cilvēki droši vien atceras - ja pie grāmatnīcas bija rinda, tā skaitījās priecīga zīme - tātad ir "kaut kas labs", ko pirkt, un jāstājas tik rindas galā. Pircēju interese, mīlestība pret grāmatām bija galvenais, kāpēc grāmatu tirgotājas darbs Bertas kundzei vienmēr paticis.

Grāmatnīcas direktore atceras, ka vislielākā pircēju rinda bijusi vēl vecās grāmatnīcas laikā, kad pirmoreiz tika izdota M. Mičelas "Vējiem līdzi". "Iepriekšējās dienas beigās, kad darbinieces grāmatnīcu slēdza un gāja mājās, pirmie cilvēki jau bija sastājušies rindā un veidoja sarakstu. Visu nakti stāvēja, bet no rīta rindai galu vairs nevarēja redzēt..." Šodien ir grūti iedomāties, ka pēc kādas mantas var stāvēt rindā augu nakti, bet sarakstu, nakts dežūru grafiku veidošana un rindas sakārtošana no rīta (tas viss notika pēc pašu pircēju iniciatīvas) ir pašlaik prātam neaptverami procesi.

"Bet bija arī kuriozi. Esmu pieredzējusi, ka atnāk pircēja un izpleš rokas - man vajag tik daudz grāmatu ar greznāku iesējumu... Acīmredzot tik plats grāmatplaukts jāpiepilda ar grāmatām kā ar interjera piederumiem. Neko darīt, dabūja viņa to grāmatu metru."

Vai uz grāmatām bija arī blats? B. Polei tas esot absolūti nepieņemami, un pircēji to ātri apjautuši. Tikai vienreiz nācies izraidīt no sava kabineta pārlieku izmanīgu "šeftmani". "Kas vēlējās grāmatas iegādāties, to arī varēja izdarīt - toreiz pastāvošajā kārtībā. Kopotos rakstus varēja pasūtīt, grāmatas izplatīja sabiedriskie grāmatu izplatītāji, kas darbojās uzņēmumos, skolās. Saldus rajonā tādu bija vairāk nekā 30. Kad saņēmām jaunu grāmatu sūtījumu, tūlīt tās sadalījām - cik pienākas katram izplatītājam, cik paliek tirdzniecībai veikalā."

Literatūra "sarkanajiem stūrīšiem"

Padomju laikos nozīmīgu vietu grāmatnīcu plauktos aizņēma tā saucamā ideoloģiskā literatūra - marksisma-ļeņinisma klasiķi, partijas kongresu materiāli, valstsvīru runu un memuāru grāmatas... B. Pole atzīst - ar šīm grāmatām un brošūrām allaž bijusi liela krāmēšanās, jo īpašas instrukcijas noteikušas, kādām ideoloģiska satura grāmatām obligāti jābūt nopērkamām grāmatnīcās. Nāca komisijas no partijas komitejas un pārbaudīja - vai "darbaļaudīm" šī lasāmviela ir pietiekami pieejama.

Par realizācijas rezultātiem gan grāmatu tirgotājiem nav bijis jāatbild - ko neizpirka, to varēja atdot atpakaļ izdevniecībai. Taču bija sava sistēma, kas ideoloģiskajai literatūrai nodrošināja pietiekami lielu noietu, - to obligāti vajadzēja skolās, bibliotēkās, uzņēmumu "sarkanajos stūrīšos", politinformatoriem...

Piedāvājums lielāks, iespēju mazāk

Ilgu laiku "Dainas" bija vienīgā Saldus grāmatnīca, tāpēc no tās darbinieču un direktores izvēles bija atkarīgs, kādas grāmatas saldeniekiem pieejamas. It īpaši pēdējos gados esot bijis grūti izvēlēties, kādas grāmatas vest uz Saldu un piedāvāt pircējiem, jo piedāvājums ir milzīgi liels.

"Agrāk sistēma bija vienkārša - izdevniecības atsūtīja gada tematiskos plānus, kuros bija minēts, kādas grāmatas paredzēts izdot, un publicētas šo darbu anotācijas. Varēja izlasīt, pārdomāt un izlemt. Turklāt arī grāmatu bāze bija viena - aizbrauc un saņem pasūtījumu. Tagad izdevniecību plāni ir komercnoslēpums, par grāmatām informē, kad tās jau iznākušas. Mums piezvana, piedāvā grāmatu - vai ņemsiet? Bet mums šo izdevumu vispirms vajadzētu redzēt, izvērtēt."

Tagad īsā laikā grāmatnīcu skaits Saldū dubultojies. Piedāvājuma ziņā tas, protams, ir labi. Žēl tikai, ka cilvēku iespējas grāmatas iegādāties nepalielinās atbilstoši grāmatnīcu plauktu krāšņumam. Arī grāmatu pircēju skaits nepalielinās. Tie, kas pirka līdz šim, to turpina darīt - tikai nu vairs ne divās, bet četrās grāmatnīcās.

Joprojām sauc par meitenēm

Runājot par "Dainu" kolektīvu, Berta Pole allaž saka - meitenes - un uzteic - esot saticīgas, izpalīdzīgas. "Arī es pati vienmēr esmu centusies, lai būtu labi darba apstākļi, nekad ne pret vienu neesmu pacēlusi balsi," viņa atzīst. Šo gaisotni arī izjūt pircēji, ienākot grāmatnīcā, - mieru, viesmīlību. "Dainās" darbinieces nemainās. No līdzšinējā kolektīva, kas arī piedalījās SIA izveidē, atpūšas divas - Lilija Binovska un tagad arī direktore.

Nu "Dainas" vada Līvija Tauriņa, kurai šī grāmatnīca ir vienīgā darba vieta.

Cik bieži Bertas kundzes gaitas ved uz bijušo darbavietu? "Gandrīz katru dienu!" viņa smejas. "Cik eju uz pilsētu, tik ieeju. Pagājušajā nedēļā trīs dienas neiznāca iet "Dainām" garām, un meitenes jau bija raizējušās - vai tikai man nav kaut kas atgadījies."

Dzīvei ārpus grāmatnīcas vēl jāpielāgojas

Berta Pole neslēpj, ka grāmatnīcas viņas ikdienā pietrūkst. "Taču saprotu - jāapstājas, jāatpūšas, cik tad ilgi var strādāt. Pa šiem gadiem pašai sakrāta liela bibliotēka, un daudz kas no nopirktā vēl nav izlasīts. Kopš mazām dienām man grāmatas ir mīļas. Atceros, kad biju maza, modē bija Kurts-Māleres romāni. Vecāmāte lasīja, bet man, protams, neļāva. Pa kluso ņēmu, liku zem skolas grāmatām un tā slepus visus Kurts-Māleres romānus izlasīju.

Man patīk latviešu klasika - Jaunsudrabiņš, Sakse, arī visus Viļa Lāča darbus esmu izlasījusi. Modernie autori - kā nu kurš darbs. No ārzemniekiem biežāk lasu Džudīti Maknotu, ir patikuši atsevišķi Šeldona romāni."

Daudz vietas Poles kundzes bibliotēkā ir dažādām enciklopēdijām, vārdnīcām, jo otra liela viņas aizraušanās ir krustvārdu mīklu minēšana. Pietiekot pacietības stundām ilgi meklēt kādu sarežģītāku atbildi, ja vajag, arī angļu valodā izdotās grāmatās.

"Bija dārzs, bet pārdevām, jo veselība neļauj tajā līkņāt. Un cik mums diviem ar vīru vajag?... Dēlam ar ģimeni pašiem ir. Arī lielais rokdarbu strādāšanas laiks jau aiz muguras. Bērnībā palīdzēju tantei, šuvējai, atšūt kleitu apakšas, tā man iepatikās šūšana un izšūšana. Esmu izšuvusi visdažādākajās tehnikās sedziņas, spilvenus, pat segu - vecāmāte īpašā tehnikā auda, es ar krustdūrieniem izšuvu. Kad bija modē aptamborēt kabataslakatiņus, man to bija vesela kolekcija. Esmu uzadījusi arī daudz zeķu, jaku un džemperu. Taču tagad smalkais, lielu pacietību prasošais darbs ir par nogurdinošu. Tas ir grūtākais - ar acīm vari vēl izdarīt ļoti daudz, bet ar prātu sevi jābremzē, jāapvalda."