"Es varētu dziedāt no rīta līdz vakaram."

Viņa iesaistās gandrīz visur, paspēj izdarīt tik daudz, ka atliek vien nobrīnīties - vai arī viņai diennaktī ir tikai 24 stundas? Vienmēr smaidīga, starojoša - tāda ir ezerniece AGNESE ZĒRNE.

Tev ļoti labi padodas dziedāšana. Kur to apguvi?

- Nezinu gan, vai man dziedāšana ir iedzimta. Varbūt mana vecvecvecmāmiņa "laida" kādas latviešu tautasdziesmas? Aptuveni 13 - 14 gadu vecumā es sapratu, ka dziedāšana man ir nopietna aizraušanās. Ja mani nosēdinātu uz ielas, es varētu dziedāt no rīta līdz vakaram un pa nakti arī, ja būtu klausītāji. Man patīk nopirkt kaseti, klausīties to, tad es dziedu līdzi, kamēr viss ir "pieslīpēts" un precīzs, lai "neiet" augstāk vai zemāk.

Muzikālas izglītības man nav. Dziedāšana ir pašas apņemšanās un prieks to darīt.

Kā tu jūties uz skatuves, kad uzstājies?

- Agrāk bija uztraukums (ka kaut kas nenoiet greizi), bet tagad esmu jau pieradusi. Uz skatuves jūtos labi, un, ja redzu, ka cilvēkiem patīk, viņi smaida, plaudē - tad prieks dziedāt.

Tu dziedi dziesmas gan latviešu, gan angļu valodā. Kā ir vieglāk?

- Es tikai nesen sāku uzstāties angļu valodā ar Marijas Naumovas dziesmu "Hey, boy, follow me!". Tas ir vienlīdz viegli.

Vai tu spēlē arī kādu mūzikas instrumentu?

- Nē, tas ir liels mīnuss. Tu gribi kaut kur piedalīties, bet tev nav tehniskā nodrošinājuma, ar vienu pašu balsi neko nevari panākt. Vajag vai nu citus domubiedrus, kam arī mūzika ir sirdslieta, vai tehniku. Tā ir problēma, ja gribi nodibināt grupu.

Tu veido Druvas vidusskolas avīzi. Kas tevi piesaista žurnālistikai?

- Esmu skolas avīzes "Pēdas" redaktore. Manuprāt, mēs izdarām labu darbu. Gan jau skolēni izjustu to, ja avīzītes nebūtu. Avīzē ir liela iespēja pašam sevi attīstīt, pilnveidot.

Man ir doma savu nākotni saistīt ar žurnālistiku - nevis avīzē, bet televīzijā, piemēram, es būtu reportiere. Reportieriem ir spraiga ikdiena - tieši tas man ļoti patīk. Nevaru iedomāties sevi sēžam birojā un rakstām dokumentus!

Man bija doma studēt arī politologos. Nepiederu pie tiem, kas domā, ka Latvija pagrims, ka viss ies uz leju utt. Es optimistiski skatos nākotnē uz Latviju.

Tu esi arī skolēnu pašpārvaldē?

- Jā, mēs esam ievēlēti 3 skolēni no vidusskolas un aizstāvam skolēnu domas skolas domē. Piemēram, mācību gada sākumā skolēni izskata skolas noteikumus, iesaka kaut ko pievienot vai atcelt. Mēs paužam skolēnu viedokli, un tas tiek uzklausīts.

Kā tev izdevies visu apvienot - mācības, sabiedriskos pienākumus, atpūtu?

- Reizēm sabiedriskās dzīves dēļ mazdrusciņ cieš mācības. Skolotāji jau saka, ka no kaut kā jāatsakās, ir jāpiebremzē, jo svarīgākajai būtu jābūt vidusskolas beigšanai. Nākamgad es atteikšos no kaut kā.

Kā tu pavadi savu brīvo laiku, kā atpūties un izklaidējies?

- Pirmais - tā ir dziedāšana. Nu nevaru vienkārši sēdēt pie ieslēgta televizora, kur skan kāda dziesma, man jau gribas sist ar kāju ritmu, padungot līdzi. Vēl es aizbraucu pie radiem, atpūšos kopā ar draugiem - dažādos piknikos, tusiņos pie dabas... Man nav konkrētas atpūtas formulas. Arī "darba" darīšanas vienlaikus ir izklaide. Kad man bija 12, 13, 14 gadu, tad obligāti vismaz vienreiz nedēļā ar draugiem gāju uz kafejnīcu "Jums" Ezerē, bet tagad labāk atpūšos ar draugiem pie dabas vai aizejam uz kādu pasākumu, koncertu.

Arī laukos ir iespējas, bet, protams, to nav tik daudz kā pilsētā. Mani kaitina, ka ļoti bieži jaunieši sūdzas: nav, ko darīt. Daudzi redz tikai skolu, mājas, varbūt vēl kaut ko, un tas arī ir viss. Es uzskatu - ja grib, tad var iespējas atrast un tās izmantot.

Tu mācies Druvas vidusskolā. Kā tu jūties - vairāk kā lauku vai pilsētas bērns?

- Pēdējā laikā es aizvien vairāk saprotu, ka esmu pilsētas bērns. Mācību laikā lauki man ir tā - aizbraukt sestdienās, svētdienās, parādīties mammai, ka esmu dzīva un vesela, ka kājas, rokas vietā (smejas), tad braucu atpakaļ uz pilsētu. Es jūtos labi pilsētā, man patīk būt cilvēkos.