Aplausi divām zirgskābenēm

Kādā vēlā vakarā, ejot pa mazu lauku celiņu, nejauši paskatījos uz līdzeni nopļauto lauku. Apmēram 100 metru attālumā ieraudzīju divas nokaltušas, tumši brūnas zirgskābenes, kas auga gandrīz viena otrai blakus, veidojot burtu "V".

Neviļus apstājos, jo pēkšņi apjēdzu - nevar taču būt, ka nesen nopļautā laukā palikušas divas zirgskābenes. Sasitu plaukstas, atdarinot mazkalibra šautenes šāvienu, jo ienāca prātā, ka varbūt tās ir lapsas ausis. Varbūt, ka viņa mani pamanījusi pirmā un meistarīgi noslēpusies. Bet nekā! Abas skābenes stāvēja kā stāvējušas. Tad man ienāca prātā - varbūt tas ir tikko piedzimis stirnas bērns, kurš vēl nevar piecelties un aizbēgt. Bet stirnām bērni taču sen piedzimuši.

Ziņkāres dzīts gāju skābeņu virzienā. Kad biju no tām kādus 50 metrus, skābenes pēkšņi pazuda un to vietā liels skaists lapsas kūmiņš, pasviezdams gaisā kuplo asti, nesteidzīgos auļos pazuda tuvējā mežā. Es viņam sūtīju savus aplausus un sajūsmas saucienus. Kārtējo reizi pārliecinājos par lapsas gudrību, drosmi un apķērību. Mani "aplausi" no 100 metru attāluma viņai, kā saka, "nekrita ūsās". Lapsa taču redzēja, ka es sasitu plaukstas, nevis šāvu uz viņu ar mazkalibreni! Ja man plecā būtu bise, tad, novērtējot stāvokļa bīstamību, viņa tā nebūtu riskējusi.

Lapsa apzinājās, ka ir neredzama, bet viņu nodeva pašas izslietās ausis, kuras neiedomājās pieglaust. Vai šis nav spilgts piemērs, ka dzīvnieki prot domāt? Lapsa, veikli aptverot situāciju, izdomāja, ka nav nekādas vajadzības bēgt atpakaļ mežā. Gan jau cilvēks aizies pa savu celiņu, un tad varēs mierīgi turpināt ķert peles.