Stāstiņš par meža strazdiem
Savās tēva mājās šopavasar dzirdēju, cik aizrautīgi dzied melnā meža strazda tēviņš. Tikai 100 metru attālumā ir ozolu mežs. Parasti šis putns dzied netālu no savas ligzdas - mežā. Sāku meklēt un atradu ligzdu. Tā bija sētas pusē - līdzās kūts durvīm.
Tur bija piesliets uz pusēm pārzāģēts elektrības stabs, kas sniedzās līdz pažobelei. Ļoti ērta vieta - ne saule karsē, ne lietus līst virsū. Staba gals satrunējis, pašā vidū - bedrīte, kurā ievīta ligzda. Kad perējošā mātīte aizlidoja, es ligzdā ieraudzīju sešas zaļi raibas olas.
Pēc nedēļas atklājās bēdīga aina - ligzdiņa pilna ar putna mātītes spalvām, oliņu nav, palikušas tikai čaumalas. Vēl pēc nedēļas kādā miglainā rītā izgāju laukā, lai paklausītos, vai nedzied kokuvardes. Biju nostājies tuvu ziedošam jasmīnkrūmam. Tajā brīdī no krūma ar kaut ko knābī izlidoja melnā meža strazda mātīte. Viņa mani pamanīja un skaļi "rādamās" aizlidoja.
Ieskatoties krūmā, pamanīju gandrīz jau pabeigtu ligzdu. Cerības, ka būvēšana turpināsies, nepiepildījās. Mana nejaušā atrašanās tik tuvu ligzdai bija liktenīga. Būvdarbi tika pārtraukti.
Pirms diviem gadiem melnā meža strazda ligzda bija vīnogkrūmā, kas aug cieši pie mājas sienas. Jāsecina, ka tur izveidojusies neparasta melno strazdu populācija, kas ligzdas būvē neparastās vietās. Žēl, ka šogad šī ligzdošana bija neveiksmīga.
Man ir pamatotas aizdomas, ka jasmīnkrūmā ligzdu būvēja viena un tā paša tēviņa otra sieva, jo tēviņš, neraugoties uz iepriekšējās draudzenes bojāeju, dziedāja tajā pašā ābelē. Diemžēl es nejauši biju vainīgs arī pie otrās neveiksmīgās laulības. Bet var jau domāt arī optimistiskāk - tagad bez kreņķiem laimīgi dzīvo viens bezbērnu meža strazdu pāris.
Latvijas ornitologs Kārlis Vilks, pēc profesijas ārsts - psihiatrs, ar gredzenošanu pierādījis, ka melnajam mušķērājam, kurš dzīvo cilvēku izliktos būrīšos, kā arī koku dobumos, ir divas, trīs un pat vairākas sievas. Pie tam viņš ir tik godīgs, ka bērnus palīdz pabarot visām.
No dabas mums, cilvēkiem, daudz kas jāmācās. Dabā viss ir normāli un pareizi.
Rakstiet arī jūs stāstiņus par dabu! Droši vien katrs "Dzērveņstīgas" lasītājs pieredzējis kaut ko interesantu.
Citi raksti sadaļā: Sabiedrība
- Zirgu dienests pēc kara 21.04.2026
- Mūžībā aizgājuši 21.04.2026
- Laulības un bērni 21.04.2026
- Diskutē par migrāciju un demogrāfiju 21.04.2026
- Par vēsturisko atmiņu un cilvēka dabu 17.04.2026
- Pētniece: jo grūtāka dzīve, jo sirsnīgāk joko 17.04.2026
- Sešdesmit gadu vecumā restartēja savu dzīvi 17.04.2026
- Vija Vētra: “Esiet kā bērni, nepieaudziet!” 17.04.2026
- Smilšu kastes pārtop zirņu dobēs 14.04.2026
- Pirmo reizi — no A līdz Z 10.04.2026 01:00
- Likums sargā seniorus no vardarbīgiem pēcnācējiem 10.04.2026
- Jānis Rukšāns — ziedu Maestro 10.04.2026
- Saldū nodzīvotas dzīves vitrāža 10.04.2026
- Rītdiena un parītdiena — pie amatu meistariem 10.04.2026
- Ergoterapeite netipiskā darba vietā — skolā 07.04.2026
- Avīze šajā nedēļā rakstīja 07.04.2026
- Radījušas mājīgu namu lūgšanām 31.03.2026 08:19
- Ne jau mistiska Brisele ko tādu izdomājusi 31.03.2026 08:19
- Avīze šajā nedēļā rakstīja 31.03.2026 08:19
- Par mammām, kas ir puse cilvēces 27.03.2026
- Augu barības vielas jānoķer, pirms tās nokļuvušas jūrā 27.03.2026
- Vismazākā un visplēsīgākā pūce. Tas ir apodziņš. 24.03.2026
- Veci meži — apodziņa mājas 24.03.2026
- Tuk, tuk! Kas te dzīvo? 24.03.2026
- Saldus pēc kara 24.03.2026
- Ko Latvija runā pasaulē 24.03.2026
- Avīze šajā nedēļā rakstīja 24.03.2026
- Aktualizē ādas sēnīšu riskus 24.03.2026
- Saldus pēc kara 20.03.2026
- Mūžībā aizgājuši 20.03.2026