"Mežs man ir svētnīca..."

Ar ilggadējo mežu darbinieci VALTRAUTU OSI liela daļa mūsu laikraksta lasītāju īpaši nav jāiepazīstina. Daudzi tagadējie mežinieki pie viņas Remtes mežniecībā skolojušies meža gudrībās, daudziem viņa ir ne tikai laba paziņa, bet arī cilvēks, kam droši var uzticēt savas rūpes un vaicāt padomu.

Valtrautai Osei oktobrī apritēja apaļa dzīves jubileja. Jubilejas dienā norunājām tikšanos nopietnākai sarunai pēc nedēļas. Bet, kad Ošu omulīgajā mājā ierados norunātajā laikā, saimniece sacīja: pavisam nesen aizvadīti kārtējie apsveicēji, un galu galā apaļās dzimšanas dienas svinības grasās ieilgt jau otro nedēļu.

- Man patīk ciemiņi, lai gan ne īpaši patīk stāvēt pie plīts, - sacīja jubilāre, cienādama mūs ar brīnumgardām ātrajām ābolkūkām un medījuma gaļas maizītēm.

Liekas pavisam pierasti, ka mežinieku bērni iet vecāku pēdās. Tā bija arī jums?

- Tieši tā savu mežinieces mūžu sāku 1945. gadā, tūlīt pēc kara, kad sāku strādāt par grāmatvedi, rēķinvedi, bet no 1949. gadā - mežniecībā. Iestājos lauksaimniecības akadēmijas mežiniekos neklātienē. Kara laikos mežniecībā mainījās vadība, brīžam nebija nekādas, bet tūlīt pēc kara Bikstu mežniecību sāka vadīt vecs mežzinis, un viņš mani pierunāja uzņemties vietnieces pienākumus.

Savu profesiju neesmu nožēlojusi nekad, lai gan bērnībā sapņoju kļūt par ārsti. Nekas no tā iznākt nevarēja - tēvs 1941. gadā saaukstējās, saslima un nomira, palikām ar mammu vienas pašas, nebija ne uzkrājumu, ne īpašumu. Bija jādomā par iztiku, un sapnis par medicīnas studijām palika tikai sapnis. Tā dabūju darbu grāmatvedībā, vēlāk mežniecībā un nepavisam nenožēloju, ka neizmācījos par ārsti.

Mediķe no manis neiznāktu, man pārāk mīksta sirds. Ja es kādam nevarētu palīdzēt, ļoti pārdzīvotu. Es varu gan cilvēkam, gan lopiņam špricēt zāles, ja vajag. Biju sava vīra vietniece, palīdze, kādu laiku biju atsveķošanas meistare. Kad sāka veidot egļu sēklu plantāciju, biju vadītāja, potēju egles, mācīju sievas. Vīrs aizgāja pensijā, un es paliku strādāt tikai plantācijā. Tad mežniecībā sāka strādāt dēls, sākumā viņam nebija vietnieka, un viņš pierunāja strādāt par vietnieci, kamēr nav atrasts cits. Tā es dēla vadībā nostrādāju vēl desmit gadus.

Remtes "Eglainē" esmu dzimusi, te strādājis mans tēvs, vēlāk es, un šī joprojām ir mana vieta. Te ir mana ģimene, dēls, vienīgi žēl, ka mazdēls vairs neizvēlējās mežinieka darbu, vēlas būt ekonomists. Znots ir mežinieks, strādā Jelgavas pusē. Šī profesija ir tāda, kas pievelk. Lielākā daļa mežinieku bērnu aug šajā vidē, un laikam tā meža lieta pielīp dabīgi. Varu nosaukt daudzas mežinieku dzimtas mūsu rajonā, kur profesija tiek pārmantota paaudžu paaudzēs. Mūsu ģimene tajos mežos esam caur un cauri sapinušies.

Kāds bija plantācijas veidošanas sākums?

- Egļu sēklu plantācija ir mans mūža darbs. To sāka veidot 1963. gadā, kad iestādīju pirmos potējumus. Tad selekcijas darbs tikai sākās, bija daudz eksperimentu, nezinājām, kas izdosies. Plantācijas ierīkošanai izvēlējās nemeliorētu lauksaimniecības zemi, bet meliorāciju tā arī nesagaidījām, tādēļ raka grāvjus un visādi mocījās. Līdzīgas egļu, priežu sēklu plantācijas veidojās arī citur, bet tām kociņus potēja Kalsnavā, siltumnīcā, un plantācijas saņēma podiņus ar stādiem.

Remtes egļu sēklu plantācija, izņemot nelielu daļu, ir caur un cauri mūsu pašu roku darbs. Gribēja izveidot plantāciju no vietējā reģiona visizcilākajiem kokiem. Zinātnieki kopā ar mežu speciālistiem izmeklēja, novērtēja un izvēlējās attiecīga vecuma un auguma izcilākos kokus. Tiem apvilka baltu svītru, numurēja. Plantācijā stādījām parasto eglīšu stādus, un no izcilo egļu vainagu vidusdaļas zāģēja zarus. No tiem ņēma potzarus un potēja uz mazo eglīšu dzinumiem. Vienā vietā stādījām trīs eglītes, jo kāda varēja arī neieaugt. Šī ir pirmā un vislielākā egļu sēklu plantācija Latvijā - 26 hektāri. Tajā ir trīs vecumu koki, bet tiem jāveido vainagi, jākopj. Plantācija jau nav tā vieta, kur var tūlīt dabūt labumu.

Tikai pēc 10 gadiem plantāciju varēja oficiāli nodot ar visiem uzrakstiem, shēmām. Tur veica augsnes analīzes, egles mēsloja un pat sildīja. Sākumā tās nepavisam negribēja ražot čiekurus. Jūnijā eglei nepieciešama diezgan augsta temperatūra, tad veidojas ziedpumpuri. Bet, ja jūnijs auksts, čiekuru ražas nav. Zinātnieki ieteica egles sildīt. Gatavojām eglēm plēves karkasus, zem tiem mērījām temperatūru. Zinātnieki brauca bariem, pētīja, ar visiem bija jāsadarbojas, jānodod paraugi, jāklausa ieteikumi. Pirmo čiekuru ražu gaidījām agrāk, bet arī parastā mežā eglēm vairākus gadus čiekuru ražas nebija, Latvijā trūka egļu sēklu, un stādus ieveda no citurienes. Nedaudz sēklu mūsu plantācija deva 80. gados, bet 90. un 91. gadā bija liela raža, ieguvām vairāk nekā 200 hektolitrus čiekuru.

Plantācijai ir savs mūžs, čiekuru ieguvei egles jau divreiz apzāģētas, nu tās veido 2 - 3 galotnes. Vēl pāris čiekuru ražu, un vecākie koki savu mūžu būs beiguši. Te pirms četriem gadiem notika liels simpozijs, piedalījās 14 valstu zinātnieki un pat runāja, ka šīs plantācijas sēklas varētu eksportēt uz Ziemeļvalstīm, bet tur nez kādēļ labāk patīk Latgales egles.

Kā vācāt čiekurus?

- Sākums bija traks, jo nevarējām izdomāt, kā lai tos novāc no 18 - 20 metrus augsta koka. Īrējām no celtniekiem žirafi. Vienugad no slavenā kolhoza "Nākotne" te atsūtīja piestrādāt galīgi jaunu pacēlāju. Bija rudens, novembris, jāvāc čiekuri. Dabūju vīrus, kuri kāps pacēlāja grozā un vāks čiekurus. Kādu laiku viss iet labi, te uzreiz strēle nosprūst, vīri paliek grozā starp divām egļu rindām vairāk nekā 20 metru augstumā. Sākumā nāca smiekli, bet vēlāk tā karāšanās palika pavisam nopietna. Nakts nāk virsū, auksts. Pacēlāja vadītājs, raujot rezerves kloķi, to nolauž. Ko nu? Braucu pie tuvākā telefona, zvanu, bet kur vakarā citu pacēlāju dabūsi? Beidzot atbrauca otrs "Nākotnes" šoferis, un pa abiem jau melnā tumsā nolaida tos vīrus zemē. Tie piecās stundās starp debesīm un zemi bija vai ragā sasaluši. Vēlāk pētījām, kā dara Eiropā, Zviedrijā. Zviedrijā, izrādās, ražas gados, zarus ar čiekuriem vienkārši apzāģē. Sākumā baidījāmies, bet vienreiz sadūšojāmies un sākām.

Vai mežā nekad nav bijis bail vienai, tumsā?

- 50. gados nekāda diža transporta nebija. Vasarā - velosipēds, ziemā - jājamais zirgs. Man priekšnieks no šejienes bija padsmit kilometrus tālu, un ik pēc pāris nedēļām vajadzēja aizjāt pie priekšniecības. Uz turieni bija jādodas arī pēc strādnieku algām.

Tā nu vienā vēlā rudens vakarā jāju mājās, līdzi liela soma ar naudu. Tāda tumsa, ka neko redzēt. Zirgs satrūkstas, bet jāju vien tālāk, te pēkšņi meža vidū tas saslienas kājās, palecas un skrien atpakaļ, bet man līdz galam jātiek. Nomierinu zirgu, jāju atkal uz māju pusi. Kā tieku ap to pašu vietu, zirgs nokrācās un atkal metas atpakaļ. Bija neomulīgi, spriedu: kāds noteikti zina, ka es atgriežos ar lielu naudu, un grib mani aplaupīt. Jāju ar lielu līkumu, lauzdamās caur zariem. Nākamajā dienā gājām visi skatīties, kas zirgu nobiedējis, un secinājām, ka tas bijis vilks, jo tad jau sākās tie vilku laiki. Tā arī vienīgā reize, kad domās biju no cilvēka mežā nobijusies. Vairāk nē.

Vai tolaik netikāt pie ātrāka braucamā?

- Vēlāk man bija arī motocikls, bet 50. gados ceļi briesmīgi. Kamēr tiku mājās, ar dubļiem nomūrējusies līdz acīm. Bija divas brezenta bikses. Mamma vienas izmazgāja, kamēr tās žuva, braucu ar otrām. Tad jau laukos sievietes ar motocikliem nebrauca, un gadījās, ka sievas, pamanījušas mani braucam, muka pāri grāvim un skatījās kā uz neriktīgu. Darbs to prasīja, un man patika būt tādai drusku mežonīgai. Vispār esmu nobraukusi trīs motociklus. Kad apprecējos, vīram bija Moskvičs, vēlāk emka, pēc tam jau uzlaboja ceļus un varēju braukt ar vieglo auto.

Vai jūsu darbā bija kas īpašs, kas dod dzīvei garšu?

- Es nevaru iedomāties sevi citā profesijā. Dzīve ir tik sarežģīta, arī padomju laikos, un vai ir vēl kāda cita profesija, kad vari arī, darbā būdams, atgūties. Kad iekšā ir kaut kas tik ļoti sakrājies, ka vairs nevar izturēt, ej un strādā mežā. Kad visu dienu esi tur nodzīvojis, staigājis, atnāc mājās, attīrījies no visa nepatīkamā. Pat, ja esi ar darba jautājumiem pārņemts, pēkšņi ieraugi kādu dzīvnieciņu, kādu puķi vai skaistu dabas veidojumu, apstājies, pavēro, un ķibeles piemirstas.

Un kur vēl tie sarmas rīti. Mežs visapkārt mūsu "Eglainei". Kad no rīta paveru acis - redzu tās baltās egles. Ziemas rītā, ejot uz kantori, apstājos kalniņā un priecājos, cik skaists sarmā ir mežs. Vai pavasarī - pirmais bērzu zaļums. Man mežs patīk visos laikos, lai gan noskaņojums mainās līdz ar dabu. Pacilāta līdz ar dabu jūtos pavasarī, bet katrs laiks ir skaists. Man patīk pat vēls rudens, un, lai gan lapas nokritušas, mežā ir savāda trūdu smarža, nav vasaras zaļuma un skaļuma.

Mani kaitina nesaprātīgi cilvēki, kuri mežā nemāk uzvesties. Es tur ieeju klusi, man mežs ir svētnīca, kur jāieklausās, jāsadzird. Bet ogu un sēņu laikā cilvēki kliedz, bļauj, svilpj, mežā iet kā lielā tirgū. Labajās ogu vietās skrien, brien, negausīgi rauj. Laikam esmu liela egoiste, bet man tas nav pieņemams.

Jūs bijāt sabiedrības cilvēks ar daudziem un dažādiem pienākumiem.

- Es varētu strādāt, rauties, būtu tik jaunības spēks. Diez vai mierā varētu nodzīvot. Bet sabiedriskos pienākumus, kuri man bijuši neskaitāmi, diez vai uzņemtos. Esmu bijusi amatos arodbiedrībā, daudzus daudzus gadus tiesas piesēdētāja un vēl, un vēl... Laikam tāpēc, ka esmu liela runātāja, mani vienmēr centušies pierunāt uzņemties kādu pienākumu. Man jau ir tā nelaime - ja kāds dikti mani pierunā, es nevaru atteikties. Kādreiz, kad bija sarīkojumi, dažādi pasākumi un ciemiņu uzņemšana - kur tas būs? Atkal Remtē. Un man patika. Biju tāds nemiera gars. Es nevaru teikt, ka vienmēr jūtos ļoti labi lielā cilvēku pulkā. Lai es pastāvīgi dzīvotu pilsētā... Man patīk pilsētā kādu neilgu laiku, bet tad atkal velk atpakaļ uz mežiem.

Nācies satikt cilvēkus, kuri gandrīz vai ar šausmām saka: "Nu kā tu vari visu mūžu nodzīvot tajos šausmīgajos mežos!" Man liekas, ka mežā nekad cilvēks nav vientulis, tur visu laiku ir tāda labestīga, labvēlīga dzīvība, un starp cilvēkiem kādreiz var justies daudz vientuļāks nekā mežā.

Kā jutāties, aizejot pensijā?

- Man likās, ka būs grūti aiziet. Sākumā jutos kā atvaļinājumā, likās, ka tas paies un strādāšu atkal. Tāda gara atvaļinājuma man nekad nebija - tuvākie radinieki mani priekšnieki, kā tad es atpūtīšos un nelikšos ne zinis, ja vīram vai dēlam jāpalīdz. Jau esot pensijā, šad un tad aizgāju uz kantori, palasīju jaunākos likumus. Bet, kad redzēju, ka iznāk absurdi likumi, sāku domāt: kādēļ man ar to sevi satraukt, sarūgtināt. Labāk priecājos par katru dienu, kas ataust. Mežs man aiz loga, varu aizstaigāt. Man jābūt pateicīgai par manu mūžu, ka bijusi laba veselība, ka tik daudz laba esmu piedzīvojusi. Kādreiz bija sapnis ceļot, pa savienību pabraukājām, nu lielie ceļi vaļā, tikai maks paplāns.

Vai ar plinti mežā bieži ejat?

- Nekad neesmu zvērus šāvusi. Es uz dzīvnieku nevaru šaut, man tas nav pieņemams. Studiju gados man piedāvāja braukt līdzi medībās, vēl pajautāja, vai eju medībās. Kā lai atzīstos, ka neeju! Teicu, ka nav nekas pretī. Tad nu pāris reižu gāju ar bisi līdzi, bet neizšāvu ne reizes. Vienreiz stirniņa gadījās pavisam tuvu. Tad es šausmās domāju: kaut taču neviens mednieks mastā nebūtu manījis, ka esmu stirniņu redzējusi, bet palaidusi. Gaisā pasviestu cepuri varu sašaut, tur gan es piedalos.

Pašai ģimenē radās mednieki. Varu sagatavot medījuma gaļu, bet nekad nevaru iet skatīties, kā dīrā. Kādreiz vīri nošauj dzīvnieku ar izciliem ragiem un sauc, lai eju skatīties. Es nevaru. Man dzīvnieks patīk dzīvs mežā. Visvairāk žēl to mežazvēru, ko ievaino un kas ievainoti iemūk mežā un mokās. Varbūt es kādu mežacūku varētu nošaut...

Par ko darba mūžā vislielākais gandarījums?

- Par manām jaunaudzēm. Tās visādi mēģinājām stādīt, pati esmu sēdējusi uz stādīšanas mašīnas. Tagad man patīk vērot, kā aug manas jaunaudzes. Pirmajās kultūrās jau kaut ko cērt, veido, un tie jau ir arī mana darba augļi.

Tomēr sāp aplamības. Tā jau varbūt var spriest vecs cilvēks. Saprotu - vienmēr nāk kaut kas jauns, nekas nepaliek uz vietas, bet man nav pieņemams, ka izmaiņas notiek pārāk strauji un bez apdoma - kāds no tām būs labums. Ārkārtīgi skatāmies uz Eiropu, gribam ieviest tās pieredzi. Nevajadzētu tik akli kopēt, bet izvērtēt, kā daba veidojusi Latvijas mežus un kā tiem varētu palīdzēt. Es ticu, ka meži Latvijā neizzudīs, lai gan bieži esmu dzirdējusi, ka mežus tik izcērt, izsaimnieko. Tā nebūs. Drīzāk panīks lauksaimniecība. Sāpīgi tikai, ka ne vienmēr novērtējam to, ka mežs ir mūsu valsts lielākā bagātība. Ka mežā jāiegulda liels darbs un liela mīlestība. Mežsaimniecība ir kopēja saimniecība, tai nepieciešams viens saimnieks, kas redz, ko audzēt, kā kopt, ko var zāģēt, ko atstāt. Mežiem nav spēcīga aizstāvja. Nemitīgā raušana visās jomās, arī mežos, ir vispostošākā.

Privātie mežu saimnieki ir ļoti dažādi. Ir mantinieki, kuri tikai grib izcirst visu iespējamo un meža tālākā nākotne viņus neinteresē. Bet ir arī saimnieki, kuri domā par bērnu nākotni un katru pleķīti mežā apstāda.