Striķu ielas nami glabā senus sapņus

Striķu iela - vecākā Saldus iela, kuras pirmais apstiprinātais nosaukums bija Lielā iela. No 1882. gada to sauc par Striķu ielu.

1936. gadā iela tiek pārdēvēta par pulkveža O. Kalpaka ielu, padomju gados - par 5. augusta ielu, kādreiz bijusi arī Auces ceļš. Bet nemainīgi tā vedusi uz Striķiem, savulaik - Striķu muižu, kur saimniekojis barons fon Bērs. Tas pats, kas kādreiz savā augstprātībā liedzis atbalstu Janim Rozentālam viņa tālākām studijām Pēterburgā.

Barons Bērs juties Auces ceļa patiess saimnieks, tādēļ arī viņam kritis tas gods 1856. gadā likt gruntsakmeni jaunajam Saldus miestam. Abpus uz Striķiem vedošajam ceļam no Saldus muižas zemes tiek atmērīti pirmie 42 gruntsgabali. Striķu ielā 5 varbūt vēl zem zemes dus barona gruntsakmens (bijušās Ziedzemītes teritorijā).

Tomēr par baronu knašāks bijis Alberts Rotbahs, kas savu namiņu licis pagatavot Sesiles mežā un pēcāk pārvietojis un sastiprinājis paliekamā vietā, kur to (gan pārbūvētu) atrodam vēl šobaltdien - Striķu 9 (tagad veikals Varavīksne). 1857. gadā Saldū jau ir 8 nami. Arī iedzīvotāji aug kā sēnes pēc lietus - 1863. gadā to ir 261, bet 1897. gadā - jau 3585.

Viens no greznākajiem namiem bijis tirgotājam Robertam Virkavam, taču pēc dažiem gadiem tas nodedzis. Šis bēdīgais gadījums bija par iemeslu 1872. gadā dibināt brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību, kurā bijuši visi lielie namīpašnieki un par priekšnieku - pats miesta vecākais. Pēc šiem notikumiem minēto īpašumu nopircis ebrejs Luijs Hiršfelds (tolaik ebrejiem jau atļauts apmesties miesta robežās). Viņš arī uzcēlis namu Striķu ielā 3 (tagadējā pilsētas dome). Hiršfelds bijis bagāts vīrs - viņam te piederējusi drēbju tirgotava un vīna pagrabs ar lielnoliktavu. Otrajā stāvā bijusi ebreju viesnīca.

Hiršfelda kaimiņš pāri ielai bijis vācietis Valters. Kārlis Valters darbojies Saldus miesta pārvaldē, 1911. gadā bijis pilsētas galvas Paula Thonigsa vietnieks, vēlāk - pat pilsētas galva. Kā runājuši saldenieki - arī blēdis. Toties viņa celtais nams stalts stāv vēl šodien (Zeberiņa grāmatnīca). Kādreiz te bijusi centrālviesnīca un zirgu pasta stacija, kas izpildījusi ceļa un pasta pakalpojumus starp Kuldīgu un Vecauci. Lai nonāktu laikā Auces stacijā, vajadzējis izbraukt jau mazā gaismiņā. Visbailīgāk bijis tikt garām Spolēnu kapiem, kur spoki tramdījuši ceļiniekus. Saldenieki tomēr mērojuši šo ceļu, jo vajadzējis braukt pēc zālēm, precēm, sagaidīt augstus viesus, reizēm pat aktierus, jo Stepermaņu Krustiņš tepat Valtera namā nodibinājis Sadraudzīgo biedrību, iestudējis lugu un rīkojis balli. Vēlāk gan Sadraudzīgā biedrība meklē kādu klusāku stūrīti par Valtera viesnīcu. Nācies vien pašiem celt savu namu (tagad Bērnu un jaunatnes centrs). Vēlāk Valtera īpašumus nopērk vācietis Grauss.

Arī nams Striķu ielā 7 piederējis vācietim - aptiekāram Eduardam Kapelleram. Celts 19. gadsimta beigās. Savulaik te bijusi aptieka, bet ēkas pagraba telpās - privāta slimnīca. 1906. gadā, nodibinoties Vācu biedrībai, te notikuši sarīkojumi un sanāksmes, bijusi ierīkota bibliotēka. Kapellera aptieka pastāvēja līdz 2. pasaules karam. No 1950. gada šeit atrodas rajona bibliotēka.

Savukārt Striķu ielas 9. nama (tagad salons Galerija) īpašnieks Jānis Kravinskis dibinājis Mednieku biedrības klubu, kas pastāvējis līdz 2. pasaules karam, atradies nama 2. stāvā. Galvenie ienākumi bijuši no izīrētiem viesnīcas numuriem un restorāna apmeklētājiem. Nama pirmais stāvs ticis izīrēts veikaliem un tirgotavām.

Uz ielas pretējā stūra (tagad te ir apavu veikals) dzīvojis tautiskais rakstnieks Stepermaņu Krustiņš jeb Kristaps Stepermanis. Saldum pieder gan tikai 6 viņa mūža gadi, bet tie ir pilsētai tik nozīmīgie gadi (1888 - 1894). Stepermanis atver un vada pirmo grāmatnīcu (Striķu ielā 14), nodibina pirmo kooperatīvu un veikalu, nodibina Sadraudzīgo biedrību, uzceļ biedrības namu, vada kultūras dzīvi. Pēc Stepermaņa aiziešanas uz Bausku te grāmatu spiestuvi ierīkojis grāmatu iespiedējs Fridrihs Špērs, viņš izdevis arī pirmo Saldus laikrakstu "Saldus sludinajumu lapa", kura iznāca katru nedēļu tirgus dienās - trešdienās. Grāmatu veikalu Stepermanis pārdeva, bet kultūras darbu no viņa mantoja Andrejs Vējš-Ringaitis, kas bijis labos draugos ar mākslinieku Jani Rozentālu.

Janis Rozentāls 19. gadsimta beigās Striķu ielā nopircis pushektāru lielu zemes gabalu mājas celtniecībai, vairāk domādams par saviem vecākiem. Bet varbūt tas bija lepnais latvietis, kas cēla savu māju ar savu sapņu torni, līdz kuram vienam otram baronam pat neuzkāpt. Vēl arvien te mīt Jaņa sirds, viņa domas un darbi.

19. gadsimta beigās namīpašumu Striķu ielā 13 nopircis Kalnmuižas barons Eriks fon der Reke. Te viņš ierīkojis alus darītavu un noliktavu, vēlāk arī - alus būdu un iebrauktuvi, kur uzņēma Saldū iebraukušos lauciniekus. Pirmās Latvijas Republikas laikā no barona Rekes mantiniekiem namīpašumu nopirka Krišs Vatvars ar kundzi. Nama pirmajā stāvā viņš ierīkojis traktieri un pagrabā - alus noliktavu. Izrīkojumiem un svinībām alus ticis pat īpaši piegādāts no a/s "Aldaris". Nama otrajā stāvā jau tolaik atradusies viesnīca. Te bijušas arī Namsaimnieku biedrības kluba telpas.

Namu, kur tagad atrodas bērnu bibliotēka, 1924. gadā par 16 000 rubļiem no dzirnavnieka Thonigsa mantiniekiem nopirka pilsētas valde. Šai laikā pilsētas galva bijis rūpnieks Andrejs Cīrulis. Tolaik pilsētai tiek piešķirtas Saldus muižas zemes gan ziemeļu virzienā aiz Cieceres upes, gan dienvidu virzienā uz Striķu pusi. Tiek veidots jauns ielu tīkls, no jauna izbūvēta Kuldīgas iela, uzbūvēta pirts.

1905. gadā Biļļu kalna kalējs Mārtiņš Zoldners jau ir ticis tiktāl bagāts, ka varējis no grāfa Medema par 5000 rubļiem nopirkt apbūves gabalu Striķu ielā 17 ar vairākiem namiem. Līdz mūsu dienām gan saglabājies tikai viens - te visus padomju gadus bijusi bērnu mūzikas skola. Tepat blakus bijusi arī Jaņa Rozentāla pirmā skola - Krauzes privātskola ar nebeidzami garu nedēļu prom no mājām un Jaņa pirmo skaudro dzīves rūdījumu - pastāvēt par sevi. Ēka nav saglabājusies.

19. gadsimta beigās celta pareizticīgo baznīca.

Šīs ir senākās ēkas Striķu ielā, kas laika gaitā ir mainījušās, bet vēl arvien palikušas uzticīgas savu bijušo iemītnieku sapņu glabātājas.