Lai būtu prieks iziet pagalmā

Šodien nenākas bieži dzirdēt, ka ar katru gadu dzīve tomēr paliek vieglāka. Kursīšnieku ZĪLĪŠU ģimenē tā uzskata.

Zīlītes Cīrulīšos

Grūti iedomāties, ka pirms 15 gadiem šeit nav bijis nekā - ne skaistā dārza, ne mājas un saimniecības ēku. "Kad pirmo reizi te atbraucām apskatīties, bija tikai dadžu lauks, dažviet - pat pāri galvai," atceras saimniece Gunta. "Dzīvojām Kūdrās, daudzdzīvokļu mājā, vīrs Aivars strādāja meliorācijā. Bet viņš jau sen gribēja savu māju. Bija noskatījis, ka te ir smuka vieta, nav tālu no centra, līdzās parks. Tā arī sākām būvēties."

Un Gunta atceras, kā vispirms ar buldozeru atbrīvots laukums, tad pamazām tapusi saimniecības ēka, kuras vienā istabiņā mituši arī paši, kamēr uzbūvēta māja. Vēl pirms mājas uzcelta kūts.

Māju nosaukumu izdomājis Aivars, un tas radies bez ilgas domāšanas. Viņš vairs neatceras, kas ietekmējis izvēli - vai filma ar tādu pašu nosaukumu, vai vienkārši skanīgais vārds, vai tas, ka pašu uzvārds arī ar putniem saistīts. "Nu esam Zīlītes Cīrulīšos," smej Gunta.

Mājas apkārtne tapusi pamazām. "Nekādus projektus netaisījām, visu iekārtojām tā, kā pašiem patīk, - lai nebūtu jādzīvo kā sušķiem. Lai varētu iziet pagalmā, un pašiem būtu prieks," teica Gunta. Aivara ziņā esot koki, Guntas - puķes. Tā kā viņai patīkot rozes, to dārzā ir diezgan daudz.

Kaut mājas apkārtnes uzturēšana prasa laiku, tā neesot apgrūtinājums. Arī bērni palīdzot. "Kad viss ir sakopts, pašam labāka jušana," saka Aivars, bet Gunta papildina: "Kad kaut kur vēl nav noravēts, kļūstu stresaina."

Pagastā pēdējos gados vairs neesot pašiem sava konkursa par sakoptāko sētu. Tas tomēr daudziem licis saņemties. Arī tas, ka pie tevis atbrauc komisija, paskatās un paslavē, sagādā gandarījumu un dod jaunu ierosmi. "Kaimiņš redz, ka otram ir tik smuki, un arī pats grib kaut ko savā sētā izdarīt. Arī man ir lūguši puķu sēklas. Iedodu, man nav žēl," teic Gunta.

Vaicāti, vai pašiem arī iznāk pasēdēt un papriecāties par savu veikumu, saimnieki piekrītoši māj ar galvu. Abi uzskata, ka, neskatoties uz lielo noslogotību, ir jāizbrīvē laiks, lai kaut nedaudz atvilktu elpu. Cilvēks jau neesot mašīna, bez tam jebkurš mehānisms, nepārtraukti lietots, reiz sabojājas.

Bērni ir dūšīgi palīgi

Zīlīšu ģimenes galvenā nodarbošanās un ienākumu avots ir graudkopība un cūkkopība. Modernajā kūtī pašlaik mītot 250 cūku, apsaimniekojami 90 hektāri zemes un 10 hektāri meža. Ar darbiem pārsvarā tiekot galā paši.

Ģimenē aug trīs bērni - Linda, Gints un pastarīte Santa, ir arī audžudēls Māris. Četrpadsmitgadīgais Māris esot īsts zemnieks, no tehnikas viņu dažkārt nevarot nost dabūt. Dūšīgi palīgi ir visi bērni, slavē mamma. Nupat pabeigta graudu kulšana, kur arī bērniem bija savs darāmais. "Brīžam pat žēl - centrā dzīvojošie bērni visu vasaru var atpūsties, bet mūsējiem tik daudz jāstrādā. Taču tad viņiem saku - jums toties nekā netrūkst," Gunta ir ļoti apmierināta, ka bērni jau daudz ko prot un no darba nebaidās, tāpēc savā dzīvē nepazudīs.

Domājot par bērnu nākotni, mamma teic, ka respektēs viņu izvēli un ar varu viņus pie mājas neturēs.

Bija jāapgūst no jauna

Gunta savulaik izmācījusies par šuvēju un adītāju, vīrs strādājis meliorācijā. Nu abi ir lauksaimnieki ar prāvu saimniecību. Daudz ko nācies apgūt pavisam no jauna. Gunta pabeigusi divus grāmatvežu kursus, ieguvusi sertifikātu mākslīgajā apsēklošanā. Aivars mācījies lauksaimnieku kursos. Arī šobrīd Gunta brauc uz Saldu, uz datoru kursiem. Ar vīru, cik vien iespējams, apmeklē dažādus seminārus, cenšas uzzināt jaunumus savas darbības jomā. Abi ne mirkli nenožēlojot savu izvēli.

Par Eiropas Savienību daudz galvu nelauzot. Kad sākuši nodarboties ar lauksaimniecību, arī sākumā domājuši, ka nekad neapgūs to, kas šajā nozarē jāzina. Taču prasības nav bijušas neizpildāmas. Veterinārie speciālisti jau tagad Zīlīšu kūti novērtējuši atzinīgi. "Mēs tur tāpat neko nespēsim ietekmēt, kā būs jānotiek, tā notiks," saka abi Cīrulīšu saimnieki. Tāpēc arī par iespējamo pašvaldību reformu daudz galvu nelauzot, jo tā tik un tā neesot ietekmējama.

Zīlīšu ģimene ņēmusi un arī turpmāk ņemšot kredītus, jo bez tiem nav iespējams attīstīt saimniecību. Abi uzskata, ka katru gadu tomēr paliekot vieglāk dzīvot, jo arvien ko jaunu izdomājot, lai darbu atvieglotu.

Guntai reizēm gan sagriboties kādu brīvu nedēļu un aizbraukt pavisam prom no darbiem. Pašlaik tādas domas jāizmet no galvas, taču... kas zina. Ir tāds labs teiciens - nekad nesaki nekad. Kad uzcelta pirmā kūts, arī licies - pietiek, vairs neko un nekad. Taču tad radusies iespēja paplašināties, un vai tad to var laist garām?