Kad tu vairs nevari neko mainīt, ir kāds...

Cik liela vieta dzīvē būtu ierādāma lūgšanām, un kāpēc tās ir svarīgas - saruna ar luterāņu mācītāju ULDI GAILĪTI.

- Lūgšana ir cilvēka un Dieva attiecību viena no sastāvdaļām. Man šķiet, nav tāda cilvēka, kurš kaut reizi nebūtu vērsies pie Dieva ar lūgšanu. Ir daudz un dažādu situāciju un reižu, kad cilvēks to skaita. Ar lūgšanu palīdzību arī Dievs zina, ka cilvēkam ir ar viņu saistības. Kā citādi lai viņš to uzzinātu?

Kad būtu jālūdz?

- Citi saka, ka viņiem labāk patīk lūgties vakarā, jo dienas darbi jau no rīta aizrauj sev līdzi un lūgšanām neatliek laika. Bet - kad esi atvēris acis, diena būtu jāiesāk, izlūdzoties Dievam visus dienas ceļus, viņa vadītus. Tad tā arī ir savādāka - tā iesākas un tiek pavadīta ar mieru dvēselē. Jo viena no Dieva darbības pazīmēm cilvēka dzīvē ir miers.

Gluži tāpat vakarā, atskatoties uz notikumiem, ir jāpateicas Dievam par dienu un to, kas ar tevi ir noticis. Par labajiem darbiem jālūdz, lai tie turpina ceļu šajā pasaulē. Bet vienā dienā notiek daudz - gan labs, gan slikts, un arī cilvēks dienā izdara gan labu, gan sliktu. Aiz muguras paliek sliktie darbi. Tu vairs nevari ne ko mainīt, ne darīt, vienīgais, kurš var ietekmēt darbības sekas un tās vērst par labu, ir Dievs. Viņš var savest ar cilvēkiem, lai tu palūgtu piedošanu... Tāpēc vakara lūgšana vienlaikus ir arī neliela grēksūdze. Tā palīdz iemigt. Ļoti labi zinu - ja pirms naktsmiera sāk domāt par darbu, miegs atkāpjas. Sāc domāt par Dievu, skaitīt lūgšanu - nemaz nemani, kā aizmiedz.

Būtiska ir lūgšana maltīšu reizēs. Kad sēdies pie galda baudīt ēdienu, tad arī izsaki pateicību Dievam - par to, ka uz galda ir dienišķā maize. Cilvēks nav pašpietiekama būtne, kurai, lai dzīvotu, nekas nav vajadzīgs. Mums ir daudz kas jāuzņem no ārienes. Bet tas visbiežāk ir Dieva dots un Dieva audzēts. Mēs jau varam sēklu iesēt un aplaistīt, bet Dievs dod tai spēku augšanai.

Ir arī brīvās lūgšanas. Dažādās situācijās dzīvē pienāk brīdis, kad cilvēks, kā nu māk, lūdz Dievu. Viena no tām - ārkārtēja situācija, kad notiek kaut kas satraucošs. Un tā varbūt ir pirmā reize vispār, kad viņš lūdz Dievu. Bet daudzi tieši tādā brīdī iemācās lūgt.

Reizēm sirds ir pilna pateicības. Virs galvas redzi tik brīnišķīgas debesis un apkārt - tik krāšņu dabu, ka par to pasakies Dievam. Tā ir pateicības lūgšana, prieka pilna slavēšana, kad dvēsele gavilē par to, kas notiek. Brīvās lūgšanas varētu būt arī pirms atbildīgiem brīžiem - kad priekšā kāds darbs vai pasākums, vai eksāmens. Nav jāuzskata, ka tā ir nevarēšanas izpausme. Ir normāli - palūgt Dieva svētību.

Vai lūgšanās jāpiemin arī tuvinieki un mīļi cilvēki?

- Gan lūgšanā "Mūsu Tēvs debesīs", gan arī citās patiesībā cilvēks ir diezgan egoistisks, jo izsaka savas vajadzības. Tās izsaka ļoti konkrēti - redzi, Dievs, man ir tā un tā - un vēl noskaita priekšā problēmu atrisinājumu variantus, kā Dievam būtu jārīkojas. Smieklīgi, bet reizēm tā notiek. Lūgšanā, ko mums devis Kristus, nav vis "mūsu tēvs", bet "mans tēvs", nav vis "mūsu dienišķo maizi", bet "manu dienišķo maizi"... Tas "mūsu" ir ļoti būtisks, jo iekļauj arī visus apkārtējos ap tevi. Tāpēc ir svarīgi lūgt par saviem mīļajiem - sākt ar sevi, tad par savu ģimeni, draudzi, darba kolektīvu. Vārdusakot, par cilvēkiem, ar kuriem esi saistīts un kuri tev rūp.

Ko darīt ar tiem, ar kuriem esi sanīdies? Būtu jāpadomā - varbūt tieši manis dēļ ir konflikts? Lai to izlīdzinātu, arī par mūsu ienaidniekiem ir jālūdz. Tikai mums viņi šķiet ienaidnieki, Dievam visi cilvēki ir mīļi un absolūti vienādi.

Vai ir svarīgi, kā lūgšana tiek formulēta?

- Nav svarīgi, kā izsakām savu domu, cik skaisti un "pareizi", jo Dievs nevērtē mūsu oratora spējas. Būtiskākais ir mūsos iekšā, mūsu sirdīs, un tas tiek pateikts tādiem vārdiem, kā kurš prot. Kā - tas atkarīgs no mūsu izglītības, vecuma, pieredzes un vēl no daudz kā. Lūgšanas ar gadiem mainās, jo maināmies mēs. Vienīgais, pie kā mums ik pa laikam ir jāatgriežas, ir lūgšana "Mūsu Tēvs debesīs" - lai neiegrimtu egoismā un lūgšanās būtu līdzsvars. Citas noteiktas formulas, kuru Dievs noteikti uzklausa, nav.

Bet ne jau lūgšanas vien ir panākumu ķīla, cilvēkam vispirms jāizdara tas, kas tiek no viņa prasīts...

- Luters ir teicis ļoti labus vārdus: "Lūdz, it kā viss būtu atkarīgs no Dieva, un strādā, it kā viss būtu atkarīgs no tevis." Ja šīs divas lietas "saiet kopā", tad ir pilnība. Tāpēc mēs esam pasaulē, tāpēc mums ir dotas rokas, prāts, sirds - tie visi ir jāizmanto.

Dievs redz mūsu darbus un rīcību, Viņš to svētī. Daudzi saka: tagad ir bezdarbs. Bet... Dievs zina, kas tev vajadzīgs. Ja tu darba meklējumos būsi aktīvs, ja lūgsi, man šķiet, tev būs arī piedāvājumi. Ka tā notiek, esmu novērojis draudzē. Ja tic un paļaujas, lūdz un dara, tiek arī sagādāts - tas, kas tieši tev ir labākais. Dievs zina, kas mums ir labākais.