Kā dalīja kundzību pār pasauli

Padomju varas laikā par Molotova - Ribentropa paktu un tā slepeno papildprotokolu neviens daudz neinteresējās. Ja kāds to darītu, tad attiecīgas iestādes sāktu interesēties par viņu pašu.

Sevišķi slēpa slepeno papildprotokolu. Tika apgalvots, ka tāda vispār neesot, tas esot ārvalstu specdienestu izdomājums. Atmodas laikā par Latvijai liktenīgo līgumu jau runāja droši un atklāti. Par mūsu valsts okupāciju pirmais no Maskavas tribīnes paziņoja Mavriks Vulfsons, bet par noziedzīgajiem līgumiem - krievu demokrāts Jakovļevs.

Vairāki izziņas avoti liecina, ka par Molotova - Ribentropa slepeno līgumu jau pēc divām dienām uzzinājis arī K. Ulmanis un viņa tuvākie domubiedri.

Riskēja gan krievi, gan vācieši

Līguma slepeno protokolu piedāvāja padomju puse. Būtībā gan PSRS, gan Vācijai mērķis bija viens - kundzība pār pasauli. Abu valstu vadoņu rīcība bija saistīta ar risku. Ja Čehoslovakijas armijai savulaik būtu palīdzējusi Polija, Francija un Anglija, Hitlers tiktu sakauts, jo Vācijā jau bija ieviestas pārtikas kartītes, nepietika tanku un pārējās tehnikas, tā bija nemoderna.

Arī PSRS riskēja karā ar Somiju. Ja Skandināvijas valstis būtu bijušas vienotas un palīdzētu Anglija, Staļins vismaz kādu laiku būtu licies mierā. Krievu armijai nebija mazāk sarežģījumu kā Vācijas armijai. Pēc 1934. - 1939. gada represijām trūka dažādu līmeņu komandieru. Kara tehnikas konstruktori bija iesēdināti cietumos.

Vācija un PSRS savu armiju pilnveidošanai tērēja milzu līdzekļus. Vācija - 38 procentus no valsts gada budžeta. Cik patiesībā tērēja PSRS, laikam neizdibināt, jo publiskotie dati tika ļoti samazināti.

Katrai valstij bija noteikti mērķi

Slēdzot līgumu, abām pusēm bija savi noteikti mērķi. PSRS gatavojās karam ar Somiju un negribēja, ka līdzās atrodas neatkarīgas Baltijas valstis. To teritoriju, sevišķi - Igaunijas, varēja izmantot kā placdarmu karā pret somiem.

Vāciju Baltijas valstu liktenis neuztrauca. Tā paredzēja Staļina režīma sekas okupētajās valstīs un zināja, ka kara gadījumā krievu rīcību piedzīvojušie baltieši sagaidīs vāciešus kā atbrīvotājus.

Jāpiebilst, ka Vācija no Tautu Savienības (ANO priekštece) izstājās pati, bet PSRS pēc noziedzīgā uzbrukuma Somijai tika izslēgta.

Staļins prognozē

1939. gada 19. augustā Komunistiskās partijas Centrālās komitejas biroja slepenā sēdē Staļins sacīja: "Mēs esam pilnīgi pārliecināti - ja noslēgsim savstarpēju līgumu ar Franciju un Angliju, Vācija būs spiesta atteikties no Polijas pakļaušanas. Tā var novērst karu, bet notikumu tālākā attīstība var kļūt mums bīstama. No otras puses, ja mēs noslēdzam neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju, pēdējā noteikti uzbruks Polijai. Francijas un Anglijas intervence šādā gadījumā šajā karā būs neizbēgama. Tādos apstākļos mums ir izredzes palikt ārpus konflikta, un mēs varam ar priekšrocībām nogaidīt, kamēr pienāks mūsu kārta. (..) Mums jāpieņem vācu piedāvājums. Mūsu intereses prasa, lai izceļas karš starp Vāciju un franču - angļu bloku. Un lai šis karš turpinās iespējami ilgi un abas puses novājinās. Starplaikā mums jāaktivizē politiskais darbs karojošajās valstīs, lai mēs esam sagatavoti tiem notikumiem, kas sekos pēc kara."

Vēstures mācības jāievēro

Pēc šī līguma parakstīšanas Polijas un Baltijas valstu liktenis bija izlemts. Katrs vadonis pēc līguma noslēgšanas esot uzvedies citādi. Staļins Kremlī lēcis kazačoku un saucis: "Piemānīju, piemānīju!" Hitlers ziņu uzņēmis mierīgāk un devis rīkojumu censties iegūt no PSRS iespējami vairāk stratēģisko materiālu un pārtikas.

Molotova - Ribentropa (Staļina - Hitlera) noslēgto līgumu sāka īstenot 1939. gada 1. septembrī, kad Vācija iebruka Polijā.

Liekas, ka pasaule kaut ko mācījusies no Otrā pasaules kara radītā posta. Pasaules valstīm jābūt vienotām un ātri jāreaģē uz ikvienas valsts agresīvu rīcību.