"Rokas klēpī nemāku turēt."

"Ja ir darbs, tad nav laika domāt drūmas domas. Un gan jau arī mums dzīve uzlabosies, jo tā nevar būt, ka nekad nekļūs labāk," pārliecināta jaunaucniece BIRUTA KRIŽUS.

"Jaunauce ir mana dzimtā puse. Kad izmācījos par pārdevēju, piecus gadus nostrādāju Rubā, taču kopš 1974. gada atkal esmu te. Kopš sāku strādāt par slaucēju fermā, tā visu laiku esmu pavadījusi pie lopiņiem. Šajā pašā fermā strādāju joprojām, tikai tagad tā pieder mūsu ģimenei, jo par pajām bija iespējams privatizēt.

Vispār jau tas bija briesmīgs laiks, kad kolhozs pajuka un visu sāka privatizēt. Lopiņus likvidēja, cits veda prom, cits tepat fermā nokāva. Negribas to atcerēties.

Es ilgi domāju - ņemt man privātīpašumu vai nē. Jo ar fermu vien nepietiek, jābūt arī zemei. Blakus fermai ir vairāk nekā 20 hektāru, taču nelaimīgā kārtā tiem uzradās īpašnieki. Sākumā viņiem runa bija īsa - tūlīt jāmaksā 8 tūkstoši zaļo (dolāru) uz rokas. Nebija iespējams rīdziniekiem, kas laukos nav strādājuši, iestāstīt, ka man tādas naudas nav un uzreiz nekad nebūs. Saku - es zemi varu tikai izpirkt, nevis momentā nopirkt.

Četrus gadus ilga mūsu sarakste - viņi man izvirza savus noteikumus, es atkal skaidroju, kāpēc nevaru tos pieņemt. Pirms gada beidzot izdevās noslēgt pirkuma līgumu uz pieciem gadiem. Vairāk nekā 800 latu katru gadu jāatdod. Tā mums ir ļoti liela nauda, taču pēc četriem gadiem 28,9 hektāri būs mūsu. Kaut gan - arī tad būs klapatas, jo apstrādāt varēsim tikai kādus 20. Pārējā platībā mājas iedzīvotājiem (B. Križus dzīvo daudzdzīvokļu mājā, kādas kādreiz tika uzceltas pie daudzām fermām - S.K.) ir piemājas zeme. Kā es tagad viņus no tās aizdzīšu?

Fermā mums ir govis, cūkas, bullēni. Daļā fermas ir neliela kokzāģētava. Mēs ar vīru Andri ņemamies pa kūti, bet kokzāģētava ir dēlu - Aigara, Gata, Andra un Oskara - iztikas avots.

Savā fermā tomēr ir labāk nekā kolhoza kūtī. Man patīk, ka tagad pati varu izdomāt, ko un kā darīt. Varbūt dažkārt pietrūkst zināšanu, jo šajos laikos jābūt ne vien lopkopim, bet arī ekonomistam, grāmatvedim, priekšniekam un vietniekam. Kādreiz visu saplānoju, taču baidos riskēt. Būtu jaunāka, varbūt arī riskētu. Dēli šad tad teikuši - mamm, nu kāpēc tu tā nevarēji izdarīt, mēs taču teicām?

Laukos nekad nav bijis viegli. No darba neesmu baidījusies. Arī tagad strādājam, cik varam. Ja vien valdība panāktu kaut solīti pretim...

Sākumā mums bija individuālā saimniecība, taču tad pārreģistrējām to kā zemnieku saimniecību, lai varētu dabūt kredītu. Domāju - paņemšu uzreiz visu naudu un izpirkšu zemi. Aizgāju uz divām bankām, taču tur bija tādas prasības un tādi papīru kalni jākārto, ka apgriezos un gāju prom. Jo to mēs nevaram pavilkt.

Ja būtu kaut kāda skaidrība, kaut kāda lauku attīstības programma kaut vai uz pieciem gadiem... Šodien likumi un prasības tā mainās, ka diezin vai tur, augšā, visi var izsekot līdzi, kur nu vēl mēs, vienkāršie cilvēki. Kaut vai subsīdijas par govīm. Vienu gadu tās maksā par vienu govju skaitu, nākamā gadā šis skaitlis pēkšņi palielināts. Bet man jārēķinās ar diviem gadiem, lai varētu govi izaudzēt.

Ar piena naudu vien iztikt grūti. Gribējām fermu pamatīgāk pārkārtot, lai varētu turēt cūkas, audzēt sivēnus. Taču nu lasu, ka Eiropas Savienībā zem viena jumta nevarēs turēt govis un cūkas. Tā mūsu lielie plāni izjuka, jo nav jēgas tērēt naudu, ja vēlāk viss būs jālikvidē. Vēl saka, ka, Eiropā ieejot, piens nedrīkstēs saskarties ar gaisu, būs jātur vakuumiekārtās. Kur mums ņemt naudu tādām iekārtām? Kad tā Eiropa pie mums atnāks, tad jau redzēsim, kā būs."

"Šobrīd no mājas prom ir tikai meita Anita, Saldū tehnikumā mācās par šuvēju. Smejos, ka mums tagad būs sava ģimenes šuvēja. Anita diezin vai atpakaļ atnāks, viņu lauki nevelk.

Vecākajam dēlam jau sava ģimene, viņi dzīvo stāvu zemāk. Man ir brīnišķīga vedekliņa. Mazdēliņam Madariņam vasarā palika gads. Viņš manu dzīvi iepriecina. Kad nāku no kūts, vienmēr ieskrienu uz viņu paskatīties.

Man ļoti žēl, ka dēli nemācījās tālāk, jo viņiem ir laba galva, ķēriens uz tehniku. Īpaši - Andrim un Aigaram. Viņiem padod tikai kādu dzelzs gabalu! Paši pēta, gudro un tad meistaro kopā visādus agregātus. Reiz vecākais dēls uznāk pie manis un saka - visu nakti neesot gulējis, kamēr izdomājis, kā vienu agregātu uztaisīt, lai būtu vieglāk meža darbos. No veciem lūžņiem viņi ir sataisījuši daudz ko saimniecībā nepieciešamu.

Tēvam sameistaroja mašīnu, ko esam iesaukuši par šūmaheru, jo tā atgādina sacīkšu auto. Ar šūmaheru esam gan sienu mājās veduši, gan zāles pļaušanā un daudz kur citur izmantojuši."

"Tā jau nav, ka visa dzīve darbā vien paiet. Man patīk skatīties televizoru. Nevienu seriāla "Lusa Marija" sēriju neizlaižu. Patīk arī Baibas Auzānes veidotais raidījums, tur var uzzināt daudz interesanta. Patīk lasīt avīzes - par veiksmīgiem cilvēkiem, papētu horoskopus, sludinājumus.

Labi, ka veselība turas. Pasāp jau te vienā, te citā vietā. Taču, kā sāku domāt par dakteri, veselība uzreiz atgriežas. Man ir viens ļoti labs paņēmiens, kā nomierināt nervus. Ir tāda bērnu spēlīte "tetrs". Paspaidu podziņas, un uztraukums pazūd, kā nebijis.

Vēl man ļoti patīk puķes, tikai pārāk maz laika paliek, lai tā pamatīgi ar tām noņemtos. Taču esmu iecerējusi mājas priekšā izveidot lielu puķu dārzu. Sēklu veikalā ir tik daudz dažādu puķu sēklu. Mazu dobīti jau esmu uztaisījusi. Uz kūti ejot vai no tās nākot, vienmēr paskatos un papriecājos.

Ko es darītu, ja man pēkšņi būtu daudz naudas? Vispirms kārtīgi iestrādātu zemi, jo no laukiem prom iet nedomāju. Zinu, ka pilsētā dzīvot man nepatiktu. Un kur gan citur aizskriesi! Nekur jau maizīte nav bez garozas.

Sev pašai? Laikam nopirktu jaunu, modernu veļas mašīnu. Jo nav nekādi joki visu ģimeni apmazgāt. Arī ēst gatavošana prasa laiku. Bija laiks, kad pie galda sēdāmies 8 cilvēki, tagad gatavoju sešiem. Taču kulinārija nav mana sirdslieta."