"Negribētu citiem kļūt par nastu."

Pie MUIŽNIEKU ĢIMENES - Alberta un Rasmas - uz Blīdenes Stūriem braucu kā pie pavasarī notikušā rajona konkursa "Nesmēķējošā ģimene" balvas ieguvējiem.

Sākumā bija iecere vairāk runāt tieši par piedalīšanos konkursā un par veselīgu dzīvesveidu vispār. Taču saimnieka Alberta nebija mājās, bet ar viņa kundzi Rasmu vairāk nekā stundu sarunājāmies par daudz ko - par veselību, par bērniem un mazbērniem, par dzīvi laukos un šīsvasaras sausumu, kad kā par brīnumu izaugusi tīri laba kartupeļu raža. Arī par gaidāmajām vēlēšanām un par likteni, kas katram šūpulī ielikts... Rasmas kundze ir ļoti interesanta sarunu biedre.

Labāk nesākt nemaz

Kad "Saldus Zemē" izlasījuši par konkursu nesmēķējošām ģimenēm, sākumā nedomājuši piedalīties. Pēc atkārtotā atgādinājuma nosprieduši - joka pēc anketu aizsūtīs, bet vinnestu diezin vai iegūs. Taču konkursa noteikumi bijuši viegli izpildāmi, jo neviens no abiem nesmēķējot. Liels bijis pārsteigums, kad paziņots, ka abi ieguvuši balvu - fotoaparātu. Piedalījušies arī citos konkursos un loterijās, taču šis esot lielākais laimests. Mazmeitas balvu vasarā jau izmēģinājušas.

"Vīrs jaunībā smēķēja, un stingri," stāsta Rasmas kundze. "Kad sagājām kopā, viņš man teica - nosaki normu. Pēc tam gan smējās, ka mājās es to normu varot noteikt, bet darbā tik un tā izsmēķējot vairāk. Viņš vairākas reizes mēģināja smēķēšanu atmest, līdz izdevās."

Tas bijis grūts gājiens, tāpēc tiem, kas nesmēķē, Rasmas kundze silti iesaka nemaz nesākt. Daļējs pamudinājums atmest smēķēšanu vīram bijusi arī streikot sākusī veselība. Tagad viņš neciešot, ja istabā kāds smēķē.

Ar mazbērniem, īpaši - mazmeitiņām Rasmas kundze šo tēmu pārrunājot, jo ļoti nevēlas, ka viņi sāktu pīpēt.

Mazbērni ir mīļāki

Rasma un Alberts izaudzinājuši trīs dēlus un nu priecājas par 9 mazbērniem. Kamēr to vēl nav bijis, nekādi nesapratusi citu teikto, ka mazbērni ir mīļāki par pašas bērniem. Taču tagad pilnīgi tam piekrīt.

Vecākā dēla ģimene arī dzīvo Stūros, tāpēc viņa četrus dēlus vecvecāki redzot biežāk. Kaut gan pēdējos gados tikšanās kļuvušas retākas, jo trīs mazdēli skolojas augstskolās Rīgā un Jelgavā. Dēla ģimenei neklājoties viegli, jo bērnu skološana prasa ne mazums naudas. Taču Rasmas kundze ir lepna, ka mazdēli jau tik tālu tikuši. Viņai prieks arī par vidējā dēla abām atvasītēm, kas mācās Druvas vidusskolā. No jaunākā dēla trim meitām skolā mācās divas, pastarītei oktobrī būs tikai 4 gadiņi. Vecmāmiņai prieks, ka abas mazmeitiņas arī dejo deju kolektīvā un brauc uz Saldu, uz jāšanas sporta klubu "Harmonija" trenēties. "Prieks, ka mazbērni skolojas. Ja tagad nemācīsies, tālāk dzīvē ies grūti, jo darbā visur prasa izglītotus cilvēkus," saka omīte.

Viņai esot ļoti žēl to apdāvināto bērnu, kuru vecākiem tiešām nav iespēju pēc pamatskolas sūtīt viņus mācīties tālāk, kam nav iespēju apmeklēt arī pulciņus. Stūru bērnus uz skolu un no tās ar autobusu gan vedot, bet uz nodarbībām viņi netiekot. Ja vecākiem ir sava mašīna un kaut cik naudas, tad vēl varot izvadāt, kā, piemēram, viņas vecākais dēls, kas mazdēlu vadājis uz Saldus sporta skolu. Bet ko darīt tiem, kuru vecākiem nav šādu iespēju? Tāpat tā esot ar tālāku mācīšanos. Viņa zinot bērnus, kam ir laba galva un patīk mācīties, bet vecākiem nav iespēju viņus tālāk skolot.

Tāpēc, klausoties un lasot partiju priekšvēlēšanu reklāmas, kur sasolīta bezmaz vai Leiputrija, viņai paliekot slikta dūša. Ko līdz skaistie solījumi, ja, tiekot pie varas, viss solītais aizmirstas? "Liekas, ka augstie kungi, kas tikuši pie varas, plēšas tikai par savu naudu, bet zemnieki viņiem vispār neeksistē. Viņi nemaz nezina, kā tiem jāplēšas, lai varētu izskolot bērnus," skumji nopūšas Rasmas kundze. Tāpēc nemaz nezinot, kurai no partijām ticēt un par kuru balsot.

Viņai prieks, ka mazbērniem patīk atbraukt ciemos. Jaunākā dēla meitām ļoti patīkot dzīvnieki. Kad gotiņai piedzimstot teliņš, tūlīt skrienot uz kūti. Kamēr meitenes ciemojoties, nekādas bēdas neesot arī par vistām. Bet pastarītei Diānai velkot arī uz tehniku - tikko opis sēžoties traktorā, viņa tūlīt ir gatava līdzbraucēja. "Te ir lauki un brīvība, tāpēc arī mazbērniem patīk," saka vecmāmiņa. Un viņas balsī jūtams patiess prieks, ka mazmeita sacījusi - vārda dienu svinēšot Stūros.

Bez darba nevar

Rasmas kundzes jaunība pavadīta Remtē, kas esot viņas mīļākā vieta. Vīra dzimtā puse ir Blīdene. Pēc dienesta atnācis strādāt uz Remti. Tur, dejojot tautas deju kolektīvā, abi iepazinušies. Padzīvojuši arī Zebrenē, bet nu jau gandrīz 30 gadus dzīvo Stūros, uz kurieni atnākuši, vīramātes pierunāti.

Abiem ar vīru ir piemājas saimniecība, gotiņa, cūka, vistas. Savai iztikšanai pietiekot. Bez darba Rasmas kundze nemaz nevarētu. Un viņa stāsta par veselības sarežģījumiem un gaidāmo operācija, pēc kuras kādu laiku nevarēšot fiziski smagi strādāt. Tāpēc izplānojusi, ka uz operāciju varētu iet vēlākā rudenī, kad lauku darbi nodarīti. Bet pavasarī atkal varētu strādāt. "Visvairāk negribētu, ka slimības dēļ paliktu kādam par nastu," nopūšoties saka mājas saimniece. Un saruna ievirzās par to, ka katram cilvēkam ir savs liktenis. Kā tas būs lēmis, tā arī notiks.

Rasmas kundze atceras, kā 2. pasaules karā bombardēta Blīdenes stacija. Visu nakti negulējuši, bijuši gatavi jebkurā mirklī mājas atstāt. Brālis nākamajā rītā visapkārt stacijai saskaitījis 18 bumbu bedres. Kāda varējusi uzkrist arī viņu mājai - acīmredzot liktenis nebija lēmis. Bijusi arī bēgļu gaitās, taču ilgi neiznācis bēguļot, jo karš beidzies.