Par dabu runā ar mīlestību

INĀRA LAUSKA kādreiz mācījās Cieceres skolā. Viņa vienmēr zina stāstīt daudz interesanta par dabu savu māju apkārtnē. Tikpat zinoši un vērīgi ir Ināras bērni.

Šoreiz stāstiņš par sikspārņiem. To Ināras mājas apkārtnē ir daudz, bet tuvāk novēroti esot tikai divi. Pēc Ināras stāstītā spriežot, viens noteikti ir garausainais, bet otrs vēl maziņš - ar mazām austiņām. Ināras sikspārņu raksturojums ir ļoti precīzs - samtaini spārniņi ar "āķīšiem" galos, viducis kā pelītei, mīksts kažociņš, ausis, salīdzinot ar ķermeni, - lielas un stāvas. Dažās valstīs sikspārņus sauc arī par lidojošajām pelēm.

"Āķīši" spārnu galos un mazo kāju nadziņi paredzēti, lai varētu pieāķēties gulēšanas laikā, jo nekāda staigāšana sikspārnim nav vajadzīga. Tikai lidot un gulēt!

Ausis kā lokatori uztver cilvēkam nedzirdamas skaņas, kuras rada paši sikspārņi.

Ināra vienu sikspārni atradusi no rīta priekšnamā - bļodā. Parādījusi bērniem: "Varat viņu pamīļot, tikai ļoti saudzīgi, redziet, kāds viņam mīksts samta kažociņš, kādas austiņas!"

Tikai ar šādu attieksmi varam iemācīt bērniem mīļumu pret dabu. Un šis īpašais starojums pašus cilvēkus padara gaišākus un labākus.