"Nemāku cilvēkiem atteikt."

"Iespējas bija dažādas, bet tā nu sagadījās, ka dzīves līkloči mani atveda uz skolu," saka Zirņu pamatskolas sporta skolotājs VALDIS KOKAREVIČS.

Skolotājs

Nākamgad paies 20 gadi, kopš Valdis dzīvo Zirņos. Esot sātiņnieks, taču pēc dienesta atnācis uz šejieni. Te strādāja viņa nākamā sieva Gita, darbu piedāvāja arī Valdim - toreizējā kolhozā "Rosme" par mehanizatoru.

Neatkarības atgūšana atnesa pārmaiņas ne tikai toreizējā kopsaimniecībā, kas izjuka, bet arī Valda dzīvē - viņš no mehanizatora kļuva par skolotāju. Bet pa vidu vēl bija darbs katlumājā, dažādi gadījuma darbi. "Kā daudziem tolaik," saka Valdis.

Skolā viņš esot nokļuvis pavisam nejauši. Kad pensijā gājis toreizējais sporta skolotājs Strazds, Valdis pierunāts strādāt viņa vietā. "Vienkārši nevaru atteikt, ja man lūdz," viņš saka. Nākamgad būs jau 10 gadi, kopš Valdis māca bērniem sportu.

Pirmo gadu nostrādājis bez speciālās izglītības. Bija beidzis tikai lauksaimniecības skolu. Taču tad nāca obligātā prasība, ka skolotājiem jābūt ar augstāko izglītību. Bija jāizlemj - vai nu mācīties, vai aiziet no skolas. Valdis 32 gadu vecumā kļuva par Sporta akadēmijas studentu.

Četri gadi neklātienē nebija īpaši viegli. Ne pašu mācību dēļ, tās sarežģījumus nesagādāja. Bija grūti mācības apvienot ar darbu, ar ģimeni un rūpēm par savu saimniecību.

Vaicāts, kā pats sācis sportot, Valdis atceras, ka, mācoties Sātiņu skolā, kopā ar vairākiem skolasbiedriem gājuši uz grieķu - romiešu cīņām. Jaunībā sportojis diezgan aktīvi, taču "tas bija pirms tik daudziem gadiem..." Tagad viņš cenšas par fiziskām aktivitātēm ieinteresēt bērnus.

Ar skolēniem neesot viegli, bet interesanti gan. Jo viņi ir tik dažādi, katrs uz skolu atnāk ar to bagāžu, kāda nu ģimenē ir. Ja kādam dažreiz ir drūmāks prāts, jācenšas noskaidrot, kas nomāc viņa sirdi. Acīmredzot mājās viss nav kārtībā. "Katrs bērns ir personība," to gan Valdis cenšoties ievērot.

Zemnieks

Kokareviču ģimenei pieder zemnieku saimniecība - 27 hektāri aramzemes, mazliet meža. Ar visu tiekot galā paši vien, un darba te nekad netrūkstot.

Citi smejot, ka lauksaimniecība esot Valda vaļasprieks. "Tā arī ir," viņš saka pavisam nopietni. Zemes aršana rudenī esot ļoti laba relaksācija. "Uz lauka esi viens pats, vari nesteidzīgi pārdomāt dzīvi un mierīgi aprunāties ar gudru cilvēku (sevi - S.K.), kas tev nerunā pretī," viņš smej.

Tā kā pašam ir tehnika, Valdis izpalīdz arī kaimiņiem. "Nevaru atteikt," viņš atkal saka. "Atnāk cilvēks un lūdz uzart piemājas lauciņu. Nedzīšu taču viņu prom. Jo pagastā jau nav nekāda lauksaimniecības servisa, kur vajadzības gadījumā griezties. Ne jau visiem ir iespējas turēt mājās tehniku, lai apstrādātu nelielas platības."

Deputāts

Vaicāts, kā kļuvis par deputātu, Valdis atsmej - vainīgs atkal esot viņa mīkstais raksturs un nespēja atteikt, ja viņam ko lūdz. Tā arī bijis ar kandidēšanu pašvaldību vēlēšanās.

Viņš ir pagasta padomes priekšsēdētāja Viļņa Grāveļa vietnieks. Kā deputātam vairāk iznāk lemt finansu jautājumus. Tas neesot īpaši grūti, jo arī savā saimniecībā ik dienu jādomā, kā iegūt naudu, kā to iespējami labāk izmantot.

Pēdējā laikā vairāk uztverot to, ka cilvēkiem ir dažādi viedokļi un katram šķiet, ka viņa domas ir vispareizākās. Valdis cenšoties uzklausīt ikvienu, jo - ja cilvēks saņēmies nākt pie deputāta, tas nozīmē, ka viņam tiešām jautājums ir sasāpējis un viņš nekur citur nav spējis atrast risinājumu.

Vīrs un tētis

Valdis atzīst, ka darbs skolā, saimniecībā un nu vēl arī deputāta pienākumi prasa diezgan daudz laika, kas, protams, tiek atņemts ģimenei. "Tāpēc, ka nemāku atteikt citiem, visvairāk cieš mani tuvinieki," viņš saka. Un piebilst, ka sievai Gitai, kuras pārziņā ir māja, dārzs un bērnu audzināšana, noteikti esot grūtāk nekā viņam. Daudzi nezin kāpēc kļūdaini uzskatot, ka tām sievietēm, kas dzīvo mājās, esot viegli.

Meita Līga mācās 4. klasē. Dēls Edgars pēc 9. klases beigšanas gadu nostrādāja firmā, bet tagad mācās Skrundā, kur iegūs gan vidējo izglītību, gan galdnieka un šofera profesiju. Valdaprāt, nostrādātais gads dēlam nācis tikai par labu. "Šajā laikā viņš iepazina dzīvi, saprata - kas ir kas. Arī pusaudzim jādod iespēja salīdzināt, izmēģināt - ko es varu. Tā viņš apzinās gan sava darba, gan arī nopelnītās naudas vērtību," uzskata tētis.

Viņaprāt, nav jēgas bērniem kaut ko uzspiest ar varu tikai tāpēc, ka vecākiem tas šķiet pareizi un tā gribas. "Varētu jau viņu piespiest mācīties ģimnāzijā vai koledžā. Paies gadi, viņš šo skolu pabeigs un man vaicās - bet ko es ieguvu? Pēc pamatskolas mūsu klases zēni pārsvarā aizgājām uz profesionāli tehniskajām skolām vai tehnikumiem, ieguvām profesiju. Bet meitenes - uz vidusskolu. Pabeidza, dabūja vidējās izglītības diplomu, drīz vien apprecējās, piedzima bērni. Ko viņas tagad lai iesāk tikai ar vidusskolas diplomu? Kādu laiku varbūt pastrādās par pārdevēju veikalā. Bet tālāk?" vaicā Valdis.

Dēls viņam esot ļoti liels palīgs saimniecībā. Taču... "Es dēlu gribētu atvaļināt no laukiem," saka tētis. "Pietiek, ka es te savu mūžu pavadīšu. Pagaidām laukos neredzu nekādu perspektīvu, reālā dzīve ir pilsētā, pie tam - lielā pilsētā. Zinu cilvēkus, kas pat no attāla rajona nostūra brauc strādāt uz Rīgu un nopelna tik, cik es šeit, vairākās vietās no rīta līdz vakaram raudamies, nekad nenopelnīšu."

Vai arī viņš pats varētu mainīt darbu, ja rastos izdevīgs piedāvājums? Valdis smej, ka viņam vairs neesot tas vecums, kad kāds par viņu varētu izrādīt dižu interesi. Bez tam viņam esot grūti ierasto nodarbošanos mainīt pret citu. Arī mehanizatora profesiju mainīt nav bijis viegli. "Tepat ir manas mājas, tepat - darbs," Valdis rāda ar roku. "Viss ierasts, pazīstams, kur vairs skriesi."