Ar mīlestību kopta kapsēta

Pirms gadsimtiem kapus veidoja divējādi - vienus iekārtoja draudzes, bet citi bija vairāku dzimtu kapi. Tie otrie ir nelielie kapi pagastos. Maza kaimiņu kapsēta ir arī Eglīšu kapsēta Lutriņos. Ar tradīcijām.

Uz tā saukto Mežgalu aizved Skaidrīte Olbačevska, Eglīšu kapu sargs Jānis Druvaskalns un Lutriņu bibliotekāre Ligita Popsujēviča. Rīta pusē kapsētā ļoti kluss, pat egles nešalc. Tīrs, sakopts, ar savādu auru pārņemts Lutriņu nostūris. Kā pa mīkstu paklāju ejam pa sūnām, pētīdami senus uzrakstus uz lieliem dzelzs krustiem. Uz viena - "senmamma", uz cita - "vecsaimniece"... Kāds cits krusts novēlies pie vecas liepas kājām - pirms daudziem gadiem esot audzis kokā, līdz, vēju tricināts, nogāzies, atstādams stumbrā rētu.

Maiga ir kapu zvana dziesma - vienreiz piesizdams, to demonstrē Jānis Druvaskalns. Liekas, viņš zina te visu. Tepat arī viņa ģimenes kapi, bet netālu - bērnības mājas Mazčabas, valsts celtas mežsargu mājas, kas drusciņ vēl turoties. Tām bijis interesants projekts - vienā galā divas istabas un virtuve tagadējam mežsargam, bet otrā - istabiņa un virtuve pensijā aizgājušajam mežsargam. Tā kā Jāņa ģimene bijusi liela, apdzīvojusi visu māju.

Pa kapiem Jānis iet kā pa skaistu dārzu, ar skatu visu apmīļodams un ar lielu cieņu stāstīdams par cilvēkiem, kas še atdusas. Eglīšu kapsētā nav grezni, bet tajā ir skaisti. Var atpūtināt domas. Nesakoptas kapu kopiņas nav. Ja tuvinieki no tālienes nevar atbraukt nolikt ziedus, appļauts būs vienmēr - par to rūpējas kapu sargs. "Kaimiņi vien ir..." - tā Jānis. "Kad biju mazs un mamma nomira, viņi mums daudz laba darījuši. Man kapos nekad nav bijis bail. Bērnībā, kad pieaugušie pusdienlaikos gulēja, mēs, bērni, nācām šurp spēlēties. Vienā vietā ar lietu bija satecējušas smiltiņas. Es arī tagad jebkurā diennakts laikā varu atbraukt, aizdegt svecīti. Kaut kas te pievelk. Kopā ar jauniešiem esmu šurp braucis arī tumšos vakaros, Vecgadā. Dažreiz atvedu maisiņu ar mazām svecītēm, izlieku pa visiem kapiem un aizdedzu... Tikpat skaisti te pavasarī, kad sāk sniegpulkstenīši ziedēt. Kur tikai tie nav izlīduši!"

Kārlis Ulmanis teicis, ka uzticība dzimtajai vietai ir arī uzticība dzimtajai kapsētai. Bet Jānis varētu sakopt jebkuru vietu, arī mežā. Vienugad, māsīcas mežā cērtot malku, zem skaistas nokarenu zaru egles no malkas atlikumiem uztaisījis soliņu. Ja nu kāds grib no lietus paglābties vai sēņu laikā pasēdēt? Atpūtas vietu viņš iecerējis arī kalniņā pie Eglīšu kapiem - lai būtu, kur apēst Almas tantes kūku.

Par Almu Lasmani ir atsevišķs stāsts. Mīļi dēvēta par tanti, viņa ir daudzu sirdīs un atmiņās. Jautra, gaiša, runātīga un tik stipra, ka nemūžam nepateikt viņas gadus. Almas tante kopā ar vīru Jāni, ilggadēju mežsargu, dzīvo Eglītēs. Šīs vecās mājas arī netālu no kapiem, tādēļ to aizgājēji tajos apglabāti. Kopš pēc padomju gadiem Eglīšu kapsētā atjaunoja kapu svētkus, tante ik gadu tajā dienā cep torti.

"Mācītājs un daudzi citi visu dienu ir "uz kājām" un apbrauc visus kapus, un es tad lai nevarētu aiziet uz mūsu kapiem?" - tā viņa. "Ja pietiek spēka, kūku cepu tajā pašā dienā, kad kapu svētki, jo man garšo svaiga." Viņas tortēm ir četras kārtas, katra no astoņām olām. Vienā starpkārtā - jāņogu vai brūkleņu ievārījums bez nevienas sēkliņas, nākamajā - putukrējums, tad atkal - ievārījums... "Kas tad tur - uzsist un izcept?" - smejas Eglīšu saimniece.