"Pleca izjūta saglabājusies."

Pagājuši 13 gadi kopš 1988. gada 8. oktobra, kad notika Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress. LTF atbalsta grupas tolaik apvienoja vairāk nekā 110 000 dalībnieku. Mūsu rajona Vadakstes pagastā LTF atbalsta grupa tika izveidota 20. septembrī, taču atmodas vēsmas būtībā bija sākušās jau pirms vairākiem gadiem.

Atceroties to laiku, Vadakstes pamatskolas skolotāja, novadpētniece Inta Tuza, kas bija viena no pirmajām LTF aktīvistēm pagastā, stāsta: "Atmodas pirmsākumi, manuprāt, pie mums bija jau 1986. - 1987. gadā, kad atgriezos Vadakstē un sāku urķēties folklorā, vākt šīspuses tautasdziesmas, teikas un nostāstus. Izveidojām folkloras kopu. Tad nāca 1988. gads. Skolas direktore tolaik bija Māra Bērente - cilvēks ar patstāvīgu un neatkarīgu domāšanu, atvērta visam jaunajam. Iesākumā bijām 10 - 11 cilvēki ar līdzīgiem uzskatiem."

"Toreiz darījām svētīgu darbu."

Vēlāk, kad LTF kustība kļuva par varenu spēku visā Latvijā, dibinātāju grupai piepulcējušies daudzi - kopumā vairāk nekā 50 cilvēku. Inta stāsta, ka bijuši arī tādi, kuri tikai vēlējušies uzzināt, kas notiek un par ko runā.

Bibliotekāre Alina Dvarišķe, arī viena no Vadakstes pirmajām tautfrontniecēm, atceras, ka darīti daudzi praktiski un svētīgi darbi. Rīkota baznīcas un veco Ražuku kapu sakopšanas talka. Atmoda saistījusies ar atgriešanos pie ticības un kristīgām vērtībām, pie latviskām tradīcijām. Tautfrontieši apzinājuši vācu kapus, piedalījušies Baltijas ceļā, manifestācijās, stāvējuši uz barikādēm.

90. gadu sākumā kopā ar toreizējo pagasta vecāko Savvu Mihejevu sākti kārtot nepieciešamie dokumenti, lai panāktu pagasta atgriešanos vēsturiskajā reģionā Zemgalē un pievienotos Dobeles rajonam, jo Auce atrodas tikai 14 kilometrus no Vadakstes centra. Mihejevs vēlāk ar nožēlu atzinis savu un toreizējo deputātu vainu, ka šis darbs netika izdarīts līdz galam.

"Sākām aktīvi pētīt sava pagasta vēsturi, rīkojām pirmos vadakstnieku salidojumus, kas tagad kļuvuši par labu tradīciju," stāsta Inta. "Viens no pirmajiem mūspuses atmodas pasākumiem bija arī pagasta politiski represēto kopānākšana. Manā kladē ir 1988. gada pirmie pieraksti. Cilvēki tolaik daudz un labprāt stāstīja savas atmiņas, nebaidījās nosaukt represiju organizētāju vārdus. Esmu priecīga, ka paspējām daudzus aptaujāt, jo ļoti daudzu veco cilvēku tagad vairs nav."

Inta un Alina atceras, kā 1988. gadā gājušas ciemos pie Žaņa Skudras, kas tikko bija atgriezies no izsūtījuma. Padomju represīvie orgāni viņam bija piesprieduši bargu sodu, izraidot no dzimtenes par to, ka viņš interesējies un vācis novada vēstures materiālus, fotografējis kultūrvēsturiskas vietas. "Gājām pie Žaņa ar bažām. Viņš mūs sagaidīja savā goda istabā, kur pie sienas Indriķa Zeberiņa bildes, plauktos - daudz vecu un vērtīgu grāmatu. Žanim nemanot, skatījāmies, vai kaut kur nav novērošanas kameru," smejas Alina un Inta. "Un kādas idejas kalām! Mums bija pat uzzīmēts projekts pagasta vēstures muzeja izbūvei, tas diemžēl tika nozaudēts.

Toreiz sākām saprast, ka garīgums, ticība Dievam ir ļoti svarīgas vērtības."

Jānāk jaunai Atmodai

Kādreizējie Tautas frontes grupas dibinātāji domā, ka jānāk jaunai Atmodai. Kārlis Zorgevics: "Pēc neatkarības atgūšanas vienkāršajam cilvēkam dzīve nav gājusi uz labo pusi, drīzāk - otrādi." Viņš bijis barikāžu dalībnieks, no sirds ticējis, ka zemnieks, saimniekojot laukos, kļūs brīvs un pārticīgs. Tagad Kārlim ir slima sirds un zemnieksaimniecība, kurā tik tikko spēj savilkt galus kopā, jo zemniekus valsts maz atbalsta.

LTF pirmie aktīvisti atceras, ka tie, kas toreiz aizliedza izlikt Latvijas karogu, draudēja bibliotekārei Alinai Dvarišķei, ka viņa ir pirmā, ko būtu jāizsūta uz Sibīriju, vēlāk runāja citu valodu.

Taču Inta Tuza uzsver: "Lai gan joprojām mūs daudzreiz "spiež pie zemes", es saprotu - ir tikai jāsaņemas, un mēs spēsim daudz ko izdarīt. Manī saglabājusies Tautas frontes laika pleca izjūta, ir daudz domubiedru, uzdrīkstēšanās brīvi paust savus uzskatus, ja esmu pārliecināta, ka man taisnība. Lai gan ne vienmēr un ne visiem tas patīk. Man nav "barjeru" pret rangiem. Tas nav viegli, bet joprojām uztur sparu. Vēl pacīnīsimies, jo uzskatu, ka Vadakstes pagastam jāpievienojas Dobeles rajonam - Aucē ir darbavietas, ir mūzikas skola un vidusskola, medicīnas pakalpojumi."

Kārlis piebilst: diemžēl lauku cilvēki pieraduši, ka viņu vietā visu izlemj "kungi". Jaunie vēl diskutējot, bet vecie baidoties vērt muti vaļā un pateikt savas domas.

Sarunā ar pirmajiem Vadakstes tautfrontiešiem piedalījās arī Vadakstes - Priedulas draudzes mācītājs Valdis Bercs. Viņš uzsvēra, ka šodien notiek cīņa starp labo un ļauno. "Šādi laiki jau bijuši," viņš teica. "Un tikai tad, kad valdība bijusi kopā ar tautu un Dievu, dzīves līmenis cēlies. Šodien diemžēl daudzi luterāņi ir "atvaļinājumā", mēs negribam uzņemties pienākumus, palīdzēt nest cits cita nastas."

Mācītājs dalījās domās arī par to, ka vairāk par visu šodien nepieciešama savstarpēja sapratne, lietišķa un konstruktīva vietējo problēmu risināšana. "Mūsu mazās valsts sabiedrība jau tā sašķelta superbagātajos un supernabagajos, tādēļ ikkatra šķelšanās vairo ļaunumu un bezcerību."