Piedalās starptautiskajā putnu skaitīšanā

5. un 6. oktobrī visā Eiropā notika gadskārtējā putnu skaitīšana. Tajā piedalījās arī 18 Latvijas Ornitoloģijas biedrības Saldus nodaļas biedri, kā arī interesenti. Viņi Sātiņu dabas liegumā novēroja un saskaitīja 70 migrējošo un arī Latvijā ligzdojošo putnu sugas.

Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ieva Mārdega, kas arī bija Sātiņos, pirms putnu skaitīšanas pastāstīja par šo starptautiski nozīmīgo pasākumu. Šogad tā koordinācija un ziņu apkopošana uzticēta BirdLife International dalībvalstij Ungārijai.

Putnu draugi no Cieceres, Striķu un Saldus pamatskolām, palīdzot skolotājai Zigrīdai Jansonei, nonāca gluži vai azartā — kurš saskaitīs vairāk sugu? Taču uzskaitei jābūt precīzai, tādēļ, ja grūti noteikt kādu sugu, labāk to nepieskaitīt. Skaitīšana ir apgrūtināta, ja nav teleskopa vai binokļa. Putnu vērotāji bija pamatīgi “bruņojušies”. Sasprindzinājums liels — jāierauga ne vien līdzīgo sugu atšķirības, bet jāsaskaita putni brīdī, kad gaisā vai ūdenī ir “melnais tūkstotis”. Acis sāk asarot pat blāvajā rudens saulē, vērojot dīķu virsmu, lūkojoties gaisā, spicējot ausis un mēģinot atšķirt, kurš īpatnis krūmājā vai meža ielokā dzied, “runā”.

Vērošana un skaitīšana sākās jau pa ceļam uz Grebūtnieku un Liekņa dīķiem. Lūk, aizlido trīs lielās zīlītes, Latvijas nacionālais putns — baltā cielava, skaļi “sarunājas” divas pelēkās vārnas, pār ceļu pārlido mizložņa, lai mežā pamielotos ar kādu gardu kumosiņu. Ar “čik, čik” mūs sveicina dižraibais dzenis. Zigrīda Jansone gan saka, ka tas nav sveiciens, bet brīdinājuma sauciens. Pelēkā zīlīte vīlē — “cī — cī, cī — cī”, trīcinot balsi, viņas dziesmu pārtrauc dzilnītis.

Kad nonākam pie ūdeņiem, Zigrīda Jansone jau pirmajā “piegājienā” teleskopā ierauga Latvijā reti novērojamu putnu — mazo dūkuru, kas dīķī bužina un kārto spalviņas. Acīmredzot viņš šeit arī ligzdojis. Pār galvām taurējot pārlaižas ziemeļgulbji, bet dīķī liels bars dažādu sugu pīļu. Skolēnu sarunas un dalīšanās vērojumos diezgan skaļa. Taisni brīnums, ka dīķmalas tuvējā kokā sēdošais zivju gārnis par paskaļo baru neliekas zinis. Artūrs Krūmkalns secina, ka šim putnam esot stipri nervi. Augstas egles galotnē, balto astes galu paslēpis, lai skaitītājiem grūtāk viņu pazīt, sēž un galvu groza jauns jūras ērglis.

Ieva Mārdega pastāsta sliktu ziņu — pie Engures ezera, kur citus gadus bijusi putnu skaitītāju paradīze, šoruden putnu gandrīz nav. Toties aiz katra meldrāju pudura sēž pa medniekam. Bet ezers taču iekļauts Ramsāres liegumā!

Arī tālumā pār Sātiņu dīķiem — privātā mežā — noskan šāviens. Kāds cilvēks arī šeit izgājis medībās. Krāsainais rudens visapkārt tomēr rosina uz priecīgām domām. Pēc četru stundu darba, kad apkopojam rezultātus, varam būt lepni — izdevies ieraudzīt vai sadzirdēt 70 putnu sugu. Nelielais dabas draugu pulciņš saskaitījis vairāk nekā 4000 putnu. Tajā skaitā retumus — platknābi, brūnkakli, cekuldūkuri un citus. Esam dzirdējuši vairāku čunčiņu balsis. Šim putnam gan sen jābūt siltajās zemēs — Āfrikā. Aizkavējies, gaidot atgriežamies silto vasaru.

Atceļā mūs pavada jūras ērglis, kurš met cēlus lokus virs galvām, it kā jautādams: vai tiešām arī es esmu pieskaitīts? Rudenīgi pelēkajās debesīs — sējas zosu kāsis. Tie ir pasaulē smagākie putni — stāsta skolotāja Jansone — sver vairāk nekā 20 kilogramus.

Striķu skolas skolēni Aldis Grābants, Mārtiņš Zalups, Mārtiņš Tukleris un Artūrs Krūmkalns — puiši, kuriem patīk dabasmācība un putnu vērošana, teica, ka šodien saskaitītie spārnaiņi esot viņu dāvana skolas direktorei Dainai Zambergai Skolotāju dienā. Zēniem prieks, ka šogad skolā vairāk skolēnu, telpas izremontētas, patīkot arī daudzveidīgie skolas pasākumi.