Manas atvadas no Hirundo rustico

Hirundo rustico ir mājas (lauku) bezdelīgas latīniskais nosaukums. Šo skaisto, graciozo, veiklo lidojošo putniņu Latvijā paliek arvien mazāk.

Manuprāt, tas izskaidrojams ar to, ka nav vairs kolhozu laiku fermu, kuru durvis vasarās stāvēja vaļā. Toreiz bezdelīgas varēja netraucēti no dubļu piciņām lipināt savas ligzdiņas pie fermu jumtu spārēm un sienām. Arī daudzas kūtis laukos tagad ir pustukšas. Bezdelīgām grūti atrast ligzdošanas vietas.

Arī manās tēva mājās kūtī katru vasaru ligzdoja 2 - 3 bezdelīgu pāri. Katram bija 4 - 6 mazuļi. Pie tam bezdelīgas vienā vasarā mazuļus izperēja 2 reizes. Mazuļus un viņu vecākus apgredzenoju, un rudenī viņas šos gredzentiņus aiznesa uz Āfriku.

Pavasarī ar nepacietību gaidījām savas bezdelīgas atgriežamies. Liels bija mūsu prieks, kad sētā uz elektrības vadiem jautri vidžeroja mūsu skaistulītes ar iepriekšējā vasarā uzliktajiem gredzentiņiem.

Bezdelīgas pārtiek no dažādiem lidojošiem kukaiņiem. Tēviņš ir mazliet lielāks nekā mātīte. Viņa dziesmiņa ir ļoti simpātiska. Tā sastāv no diezgan garas vidžerēšanas, kuras beigās obligāti skan "čurrrrkš".

Kādreiz, puikas gados, novēroju, ka aukstā un ilgstoša lietus laikā bezdelīgām grūtības noķert kukaiņus, jo šādā laikā tie nelido, bet paslēpušies zālē un zem koku lapām. Tāpēc bezdelīgas riņķoja pavisam zemu ap govīm un zirgiem, kuri, plūkādami zāli, kukaiņus pacēla gaisā. Man ienāca prātā, ka varētu putniem palīdzēt pabarot izsalkušos bērnus. Gāju gar mežmalu un pa ābeļdārzu, purinot koku zarus. Bezdelīgas manu pakalpojumu pieņēma un sekoja pa pēdām, riņķojot apkārt.

Aizvadītā vasara bija neparasti karsta un sausa - paradīze lidojošajiem kukaiņiem un reizē arī bezdelīgām. Pavisam nesen - septembra sākumā - no rīta pa celiņu ejot uz Durbi, vairākās vietās redzēju uz elektrības vadiem sasēdušās bezdelīgas. Kļuva skumji, jo sapratu, ka viņu vidžerēšana ir atvadu dziesmiņa dzimtenei. Domās novēlēju viņām laimīgu ceļu uz tālo Āfriku. Bet 21. septembra vakarā, kad gaisa temperatūra bija vairs tikai +7 grādi, ievēroju, ka gar mežmalu lido 3 bezdelīgas. Diez vai tādā auksta laikā kāds kukainis lido - nodomāju. Atcerējos bērnību. Es taču varu viņām palīdzēt! Paņēmu garu koku, gāju gar mežmalas ozoliem un baidīju no lapotnēm tur paslēpušos odus. Bezdelīgas momentāli saprata, kas darāms. Pie tam nez no kurienes bija saradies vesels bars - 15! Galvenokārt šīgada bērni.

Kāpēc šīs bezdelīgas vēl nav aizlidojušas? Varbūt tie ir vēlie perējumi? Bezdelīgas steidzās noķert no ozolu zariem lejup krītošos odus, bet es viņām teicu:

"Ņemiet par labu, vairāk man nav jums, ko dot."

Viena bezdelīga man atbildēja: "Vit!" - un prom bija.