Neparastie koki

Ir pavisam nedaudz koku sugu, kas skaitās īstie Latvijas koki,- apmēram 30. Tos vairāk vai mazāk pazīstam.

Piemēram, kastaņa jeb, pareizāk sakot, zirgkastaņa nav Latvijas koks. Latvijā visbiežāk sastopamā parastā zirgkastaņa ievesta 18. gadsimta sākumā. Kopš 19. gadsimta audzē arī palso un kailo zirgkastaņu. Palsajai zirgastaņai ir mazāks augums, pumpuri bez sveķu pārklāja, ziedi dzelteni.

Kailā zirgkastaņa līdzīga palsajai, jaunajiem dzinumiem un lapām nepatīkama smaka. Varbūt tāpēc, ka dzinumi, lapas un sēklas satur indīgas vielas. Arī pie Kalnsētas parka aug viena neparasta kastaņa ar ļoti garām lapām un nelieliem auglīšiem.

Latvijā vairs nav retums ziemeļu sarkanie ozoli, arī Zviedrijas pīlādži. Retāk apstādījumos un parkos redzam dižskābaržus. Latvijā un Igaunijā kādreiz savvaļā audzis parastais jeb meža dižskābardis (Fagus sylvatica), kas ir raksturīgs Eiropas platlapju meža zonas elements. Latvijā no jauna ievests 19. gs. sākumā un aug galvenokārt Kurzemē seno muižu parkos.

Ikviens, kam patīk koki, rudenī apjūsmo parastās kļavas krāsu skaistumu. Bet Latvijā aug arī neparastas kļavas, viena tāda - Saldus centrā. Tā ir sudrabkļava. Saldū parasta ir ošlapu kļava. Par citām kļavu sugām lai pastāsta tie, kas šos kokus pazīst vai redzējuši. Pats neparastākais Saldū, šķiet, ir zīdkoks pie strūklakas - tā augļi ir skābeni un ēdami. (Daudz zīdkoku aug Ukrainā, jo kādreiz Pētera I laikā tie audzēti zīdtārpiņiem).

Gan parastie, gan neparastie koki ir Latvijas vērtība, ko nereti iznīcina tikai tāpēc, ka kādam tie nepatīk, bet koki dod cilvēkam garīgo spēku.