Svētums - vai par daudz prasīts?

Kristīgā pasaule šajā laikā svin Visu Svēto svētkus un Dvēseļu dienu. Tie nav svētki, kuri ir alkatīgi aizgūti no svešām tradīcijām un kuri saistās ar tumsas pasauli. Bet tie ir svētki, kuri pat tumšākajā gada laikā liek meklēt un atrast Gaismu.

Šie svētki liek cilvēkam aizdomāties par laiku un patiesību mūsu dzīvē, saprotot šo dāvanu nozīmi. Rodas jautājums, kuru uzdodam ne pārāk bieži: "Vai es labi izmantoju laiku, kuru Dievs man ir devis dzīvot šajā pasaulē?" Un pavisam īpašā veidā Visu Svēto svētki, kā arī sekojošā dvēseļu diena jeb mirušo piemiņas diena liek mums pārdomāt, vai laiks, šī Dieva dāvana, mūsu dzīvē tiek labi izmantots. Vai mēs darām pietiekami daudz, lai patiesi censtos pēc laimes, kura ir īsta un paliekoša.

Baznīca savā gudrībā ir nolikusi blakus Visu Svēto dienu un Dvēseļu dienu. Tādā veidā Dievs parāda mums svētuma paraugu, kādu savā dzīvē ir īstenojuši tik daudzi cilvēki pirms mums, gan arī, lai kristīgā gaismā paraudzītos uz nāves realitāti. Tas liek sarosīties par savas dzīves kvalitāti. "Memento mori - atceries nāvi!", šie vārdi savā lakoniskajā skanējumā nes sevī vienu no galvenajām patiesībām par cilvēku. Ka tā ir dzīves realitāte, kurai garām neviens neaizies, bet tikai tas svētīgi to sagaidīs, kurš šo patiesību atcerēsies un būs to pieņēmis. Šeit nelīdzēs nevienas laicīgas apdrošināšanas aģentūras polise, ar kurām mēs apkraujamies kā ar glābšanas riņķiem, bet caur to aizmirstas cilvēkam vislielākais Apdrošinātājs, mīlošais Tēvs, kurš savus bērnus vēlas redzēt laimīgus, pat arī nāves brīdī.

Tādēļ arī Dievs atgādina par nāvi - ne lai biedētu cilvēkus un turētu pār viņiem paceltu zobenu, bet gan lai cilvēks ir reālists, tāpat kā Dievs, un saprot, ka Dievs viņu vēlas arī pie sevis redzēt. Tieši tādēļ ir jāizmanto laiks, lai krātu bagātības - svētumu, vienīgi ar kuru mēs varam atgriezties Tēva mājās. Par to varētu daudz runāt dažādos aspektos no teoloģiskā viedokļa, bet teoloģiskās izpratnes var būt dažādas, toties mūs vieno Bībele. Un tieši Svētajos Rakstos ir runāts par svētajiem, t. i., par to cilvēku dvēselēm, kuras bija pilnīgi atdotas Kristum, - Svētā Marija, viņa Māte, Svētais Jāzeps, Sv. Apustuļi, Sv. Marija Magdalēna. Bet viņu ir daudz vairāk.

Atvērsim Marka Evaņģēlija 5. nodaļu, kur aprakstīts, ka "no kapiem nāca pretī nešķīstā gara apsēsts cilvēks". Šis jauneklis dzīvo kapos! Viņš ir zudis pasaulei, izmests mēslainē, vēl dzīvs, viņš jau ir miris. Dzīvs mironis! Bet kas notiek? Jēzus viņam tuvojas. Tuvojas tam, no kura visi novēršas, kurš ir vairāk nekā nepatīkams sabiedrībai. Tāpat kā šodien sabiedrība novēršas no narkomāniem, bezpajumtniekiem, AIDS slimniekiem, izlikdamās, ka to nemaz nav. Tiem vienkārši ir tāds dzīvesveids. Bet viņi ir mūsu bērni, līdzcilvēki, kuri ir radīti laimei un ne jau tikai dēļ savas vainas ir kļuvuši par pazudušajiem bērniem. Jēzus nāk pie šī nelaimīgā jaunekļa, un dažos mirkļos tika dziedināts. Ļaudis redz viņu "sēžam apģērbtu un pilnā prātā". Šis cilvēks vēlējās sekot Jēzum, sekot tam, kurš viņu ir atbrīvojis no paša nestā cietuma, atbrīvojis no nāves valgiem. Šis cilvēks no apsēstā un nolādētā ir kļuvis par taisnīgo un svēto. Jēzus to paveica. Tātad, lai būtu par svēto, nemaz nav jābūt par paraugbērnu. Arī pazudušie un sirdī ievainotie var būt svēti, ja tie ļauj Dievam sevi atrast un dziedināt.

Atvērsim Lūkasa Evaņģēlija 23. nodaļu, kur Jēzus ir piesists krustā un pa labi no viņa ir piesists krustā kāds ļaundaris, laupītājs un slepkava. Šis cilvēks bija taisnīgi notiesāts. Viņš pašos savas dzīves pēdējos brīžos parāda mīlestību un ticību, nožēlo par grēkiem. Līdz viņš sauc uz Jēzu: "Kungs, piemini mani, kad tu būsi savā valstībā!" Jēzus nekavējas viņam atbildēt: "Patiesi, es tev saku, šodien tu būsi ar mani paradīzē."

Tā ir pirmā kanonizācija (pasludināšana par svēto) Baznīcas vēsturē, pirmā un neapstrīdamā, jo tā nāk no paša Dieva Dēla lūpām. Bet kas gan tiek pasludināts par svēto? - bandīts un laupītājs, tas, kurš visu savu dzīvi, iespējams, nav darījis nekā laba. Bet tajā brīdī, kad viņš ir piesists krustā un vairs neko nevar pats izdarīt, saprot, ka vienīgi Dieva žēlastība viņam var palīdzēt un vienīgi uz to var paļauties. Šī cerība viņu nepievīla, jo viņš saņēma Jēzus atbildi.

Protams, nav jābūt lielam grēciniekam, lai kļūtu par svēto. Tie bija tikai spilgti piemēri. Bet svētums ir domāts ikvienam, tāpat kā ikvienam ir jākļūst laimīgam. Tā ir Dieva dāvana, kurā ietērpjamies, lai satiktos ar savu Kungu un baudītu viņa dzīvi. Nebaidīdamies kļūt par svētajiem, tas ir, vienkārši kļūt labāki, saprotošāki, ticībā stiprāki. Nebaidīdamies no šī vārda, no šīm ambīcijām, tā nav utopija. Dievs to grib, kad viņš saka: "Esiet svēti, kā es esmu svēts!" Tātad tas ir iespējams; iespējams un nepieciešams.

Parīzes arhibīskaps kardināls Lustižers teica jauniešiem: "Kristiešu svētums ir visas cilvēces nākotnes ķīla. Tas būs kristiešu svētums, kas padarīs šo pasauli laimīgu un pieņemamu cilvēkiem. Ja tā nebūs, elle atgriezīsies!"

Lai Dievs visus svētī svētuma ceļā! Svētīgus svētkus!