"Ja paši mīlētu to, kas viņiem pieder..."

"Ja Paulīte smejas, tad dara to no sirds. Bet raud tikai tad, ja viņai patiešām sāp. Par sīkumiem viņa neuztraucas," ezernieci PAULĪNI PILICKU raksturo pašvaldības vadītājs Aleksandrs Ceļapīters.

Ciemiņi vienmēr gaidīti

Kad ierodamies pie Paulīnes un Voldemāra Pilickiem, namamāte mūs sagaida ar patiesu prieku un pašas sacerētu dzejolīti par ilgu gaidīšanu un priecīgu sirdi, kad ciemiņi beidzot ieradušies.

Pilicku mājās ciemiņi vienmēr ir gaidīti. Mūsu ciemošanās reizē Paulīnes kundze pat speciāli bija gatavojusi sviestu un vārījusi auksto gaļu, lai varētu pamielot ar īstu lauku mantu.

Tā kā vīram veselības dēļ ir grūti kaut kur aiziet, viņa pie kāda parunāties izskrienot vakaros, kad vīrs jau devies pie miera. Dažkārt kaimiņienes pārmetot - nu kā tu neatnāc paciemoties. "Tad es saku - nāciet jūs pie manis," viņa saka un piebilst: "Mēs jau dikti gaidām, kad kāds pie mums atšaujas. Ienāk kaimiņmeitēns un saka: "Mīļā Paulītes tant, lūdzu iedod vienu latiņu!" "Vai nebūs par daudz?" prasu. Bet viņa saka: "Kad izaugšu liela, nopirkšu jums veļas mašīnu. Un jūs ar Voldiņu ar mašīnu izvizināšu." Redz, kāda gudriniece, kaut tikai četri gadiņi. Voldiņš saka - ko darīsi, jādod ir tas latiņš." Krustmeitas dēlam nedēļā dodam 5 latus, viņš mācās Saldū tehnikumā. Kā nepalīdzēsi!" sirsnīgi stāsta Paulīnes kundze.

Darbs nav baidījis

Paulīne uz Ezeri pārcēlusies kara laikā, kad bijusi pusaudze. Pirms tam vecāki dzīvojuši Zvārdē, kur rentējuši zemi. Augusi deviņu bērnu ģimenē, tāpēc jau no mazotnes pieradusi, ka viss dzīvē sasniedzams, tikai smagi strādājot. "Vasarās pa ganiem gājām. Vienu brāli salīga, mēs visi gājām palīgā," viņa atceras.

Kad sācies karš, tētis, kas bez latviešu valodas pratis arī lietuviešu, krievu, vācu un angļu, teicis, ka jādodas tuvāk Lietuvai. Tā kļuvuši par rentniekiem Ezerē.

Ļoti nedrošs laiks toreiz bijis. Vēl tagad P. Pilickai spilgtā atmiņā palikusi 1949. gada cilvēku izvešana: "Piebrauca ceļa galā mašīna, ienāca divi ar automātiem. Tētis bija noslēpies pagultē. Pirms tam viņš teica, ka noklausīsies, ko atbraucēji saka. Ja sapratīs, ka vedīs prom, līdis ārā. "Ja vedīs, brauksim visi," viņš toreiz mammītei teica. Ienācēji prasa - kur saimnieks? Mamma atbild - nav mājās. Viņi aizgāja, bet mašīna vēl ilgi ceļa galā stāvēja. Kaimiņus izveda, mēs visi raudājām, nezinājām, ko darīt. Tēvs trīs nedēļas pa nakti dežūrēja un pa dienu gulēja."

Tad sākās kolhozu laiki. "Esam ļoti daudz strādājuši," P. Pilicka stāsta tik dzīvi, it kā tas būtu noticis tikai vakar. "Mamma slauca govis, mēs ar brāļiem pa laukiem ar zirgiem ecējām, kultivējām. Sēja toreiz ar rokām. Gāju arī mammai palīgā. Divas vasaras govis poligonā ganījām. Vai, cik tur bija daudz vilku! Ziemā fermā ar dakšām un cirvi plēsām sasalušās salmu stirpas. Divas vasaras nostrādāju bērnudārzā. Pa ziemu ar zirgiem vedu pienu, Grīvaišos bija lielā centrifūga. No turienes krējumu vedu atpakaļ uz Ezeri.

Kad apprecējos, vīram bija piemājas saimniecība, arī tur vajadzēja paspēt visu padarīt. Tas gan vairāk pa vakariem, svētdienām. Man daudzreiz teikuši - nu atpūties, Paulīt, ko tu tik briesmīgi ņemies! Bet kā sēdēsi istabā, ja var vēl kādu biešu vagu noravēt. Man nekad nav bijusi nekāda bēda padarīt kādu darbu."

Viņa slavē pašvaldības vadītāju: "Mūsu Saša (A. Ceļapīters - S.K.) ir zelta cilvēks, visus pagasta cilvēkus pazīst, zina viņu vajadzības. Viendien atnāk un saka: "Paulīt, vai jūs ar Voldiņu nevarētu uzkopt kapus, visi iet garām, nesmuki izskatās tādi aizauguši." Nu jau piekto gadu viņa ar vīru apkopj 2. pasaules karā kritušo atdusas vietu. Ar lepnumu rāda pagasta priekšnieka uzdāvināto radioaparātu, kas esot balva par kapu kopšanu.

Dzīvo saticīgi

Vecgada vakarā Pilicku ģimenei ir dubulti svētki - tiek gaidīts Jaunais gads un svinēta kāzu jubileja. Šī gada beigās būs jau 44.

"Sarakstījāmies 31. decembrī ciema izpildkomitejā. Bet bildināja viņš mani tā. Voldiņš strādāja par pastnieku. Mammai 1. novembrī ir dzimšanas diena. Viņš atbrauc un atved vēstules un telegrammas no brāļiem, viņi toreiz dienēja armijā. Stāvu virtuvē un klausos, pa bišķim paskatos arī. Pēkšņi viņš rauj no kabatas ārā labi lielu šokolādi, sniedz mammītei un saka: "Dod savu meitu man par saimnieci!" Es pie sevis smejos - redz, cik lepni viņš māk.

Pirms tam varbūt kādu mēnesi bijām pazīstami. Kad sareģistrējāmies, mans vīriņš saka: "Tagad tu esi mana saimniece!" Mamma uztaisīja mazas svinības, jo tālu nekur nevarējām braukt, bija jāslauc govis.

Mēs ar vīriņu esam saticīgi dzīvojuši. Klausos, cik daudz tagad cilvēku šķiras. Vienas šausmas! Mēs ar vīriņu no rīta ceļamies, vakarā guļamies, pa dienu parunājamies. Mums nekas nav jādala."

Iztikšana jānopelna pašam

Pilicku ģimene nu jau 3 gadus mīt labiekārtotā dzīvoklī pagasta centrā. "Ļoti skaisti mums tagad ir," apmierinājumu neslēpj Paulīne. "Varam priecāties, ka tagad esam cilvēkos, ka mums visa kā ir gana. Te viens rads palīdz, te atkal cits. Arī mēs palīdzam, cik varam. Vasarā aizbraucam pie māsas, viņai ir 50 hektāru zemes.

Nesaprotu, kā var žēloties par grūtumu. Grūti ir tiem, kas dzer un nestrādā. Sanāk vīri, sadzeras, tad guļ. Nekā vairs nevar izdarīt, sētā malkas čupa nesakrauta, dārzs neaparts... Varētu taču strādāt, nopelnīt, bet nekā - viss jānodzer.

Mēs iztiekam normāli. Ja mums ko vajag, nopērkam. Naudu gan nekrājam. Bijām iekrājuši, bet mainījās laiki, nauda, visu pazaudējām.

Ja cilvēki paši vairāk mīlētu to, kas viņiem ir - māju, kūtiņu, dārzu, lopiņus, būtu cita lieta. Ne pieniņš trūktu, ne maizīte, ne pajumte. Ja kūtī nav nekā, pat vistiņu, tad ir cauri. Prātīgi vajag dzīvot, nevis dzert un plēsties," pārliecināta P. Pilicka.

Dzejoļi top naktīs

Paulīnes kundzei pierakstītas divas lielas klades ar pašas sacerētiem dzejoļiem. Parasti kāda doma prātā ienāk naktī. Tad viņa ceļas augšā un pieraksta. Dzejoļi līdzīgi tautasdziesmām, tajos stāstīts par to, kas piedzīvots un ko pati izjutusi: Ja man pašam savi lauki, /Vai nav jauki? /Tad nav ne raižu,/ Ne vēdergraižu.

Vēl viņai ļoti patīk iet uz kultūras pasākumiem. To Ezerē esot daudz un ļoti interesanti. Viņa noteikti iešot uz ģimeņu vakaru. "Saku kaimiņienēm - aiziesim uz ģimeņu vakaru. Vai, man te sāp, saka viena. Es nevaru paiet, kāja sāp, tā otra. Ja esat slimas, ārstējieties, bet nevaidiet! Es septiņarpus mēnešus sabiju slimnīcā, domāju, ka beigas būs. Izķepurojos. Un nav ne vainas."