"Dzīvē viss paredzēts, jāmāk tikai paņemt."

Ezernieku MOŽEIKO ģimenē saka: "Savā dzīvē mēs vairāk ceram uz Dievu, viss notiek tā, kā viņš nolicis. Cilvēks ar savu darbību vai bezdarbību tikai var paātrināt vai palēlināt šo procesu."

Manta nav primārais

"Esmu daudz lasījusi Bībeli, centusies izprast tur rakstīto. Te arī atrodu atbildes uz daudziem jautājumiem," saka Laila Možeiko. Un piebilst, ka pēc tam viss sakārtojoties savādāk un esot daudz vieglāk izšķirt, kas dzīvē ir pats svarīgākais.

Viņu ģimenē nekad pirmajā vietā netiekot stādītas ērtības un manta. Galvenais esot, kā tu pats dzīvo. Ja dzīvosi saskaņā ar sevi, savu ticību un pārliecību, būs arī labklājība. Daudz kas no tā, ko Laila un Vilnis Možeiko izdarījuši un sasnieguši, acīmredzot, bijis viņiem nolemts - tā abi uzskata. Ģimene dzīvo skaistā mājā, kur netrūkst arī ērtību (bet - ne pārmērību), ir paēduši, apģērbušies, var skolot bērnus. Taču materiālā labklājība neesot viņu dzīves mērķis. Un tas, kas viņiem pieder, iegūts ar pašu darbu, neatlaidību un ticību.

"Daudzi nezina, kāpēc viņi vispār dzīvo. Arī es agrāk nezināju. Taču dzīvē pienāk mirklis, kad jāsāk par to domāt. Kāpēc esmu šajā pasaulē, kas notiks, kad nomiršu? Atbildes atradu Bībelē," saka Laila. "Man pats svarīgākais ir, lai mana dzīve atbilstu tam, kam es ticu un uz ko ceru. Es ļoti gribu izaudzināt savus bērnus tā, lai arī viņi kaut kam ticētu. Šodien to nav viegli izdarīt, jo visapkārt ir tik daudz negatīvas informācijas - vardarbība televīzijā, arī dzīvē. Bērni kļūst arvien nepaklausīgāki, nežēlīgāki, cietsirdīgāki. Nezinu, kāpēc - varbūt vecākiem nav laika ar viņiem parunāt, viņi uzskata, ka tā tam jābūt? Mēs cenšamies savus bērnus audzināt savādāk."

Laila saka - pārdomājot to, kas ar viņu noticis, arvien vairāk pārliecinās, ka nekas nav bijis nejauši. Kad beigusi vidusskolu, ļoti gribējusi stāties Fizkultūras institūtā. Taču togad uzņemšanas komisija daudzus izbrāķējusi tieši veselības dēļ, arī Lailu. Kaut gan viņas veselībai neesot bijis ne vainas, ārsti neko sliktu nav atklājuši. "Šausmīgi pārdzīvoju, jo ļoti gribēju iestāties tieši šajā augstskolā. Tētis mani pierunāja iet uz Jelgavas akadēmiju. Stājos grāmatvežos, taču arī tur netiku. Asaras gāja pa gaisu, jo tik ļoti gribēju mācīties, ka man jau bija vienalga, kur. Pēkšņi uzzināju, ka zemes ierīkotāji nevar nokomplektēt grupu. Lai gan īsti nemaz nesapratu, kas tas ir, iestājos. Vai toreiz varēju zināt, ka Latvijā būs zemes reforma un mūsu profesija būs tik pieprasīta? Ko šodien darītu, ja būtu tikusi Fizkultūras institūtā?"

Māja - pašu priekam

"Sākumā dzīvojām pie vecākiem, tad - daudzdzīvokļu mājā. Toreiz tāds dzīvoklis skaitījās prestiža lieta - visas labierīcības, ērtības. Laiki mainījās, radās problēmas ar apkuri, komunālie maksājumi kļuva dārgi," stāsta Laila.

Kādudien Vilnis nejauši saticies ar tagadējās mājas saimnieku, sākuši runāties par šo un to, un viņš piedāvājis pirkt māju. "Toreiz pasmējos, un ar to arī viss beidzās," atceras Vilnis. "Pēc gada sākām nopietni domāt par savu māju. Atcerējos šo sarunu un joka pēc aizbraucu pie saimnieka vēlreiz. Viņš piekrita - pērc!"

Abi rāda fotogrāfiju, kāda māja izskatījusies pirms trim gadiem. Ja pēc šīs fotogrāfijas māja būtu jāatrod, tas nebūtu iespējams. Ēka pārvērsta līdz nepazīšanai. Tā kā Vilnis ir celtnieks ar augstāko izglītību, viss pārsvarā izdarīts paša rokām. Arī līdzeni nobruģētie celiņi pie mājas ir Viļņa roku darbs. Palīdzējuši arī vecāki.

Šodien daudzi neticībā grozītu galvu - kā, laukos dzīvojot, iespējams ne tikai normāli iztikt, bet arī kapitāli remontēt un uzturēt māju, iekopt tās apkārtni?

Saimnieki stāsta - viss top pamazām. Abiem ir labs darbs Valsts zemes dienestā. Vilnis strādā par mērnieku, Laila - par mērnieka palīdzi. "Ja ir darbs, ir arī nauda. Visu, ko nopelnījām, esam ielikuši mājā," saka Vilnis.

Šeit nekas netiekot darīts tāpēc, lai lepotos un izrādītos. Viss - tikai pašu priekam, lai te labi justos. Laila dažkārt stundu varot stāvēt kādā pagalma stūrī, skatīties un domāt, kur ko iestādīt.

Kādreiz šeit bijusi pārtikusi saimniecība. No lielās dzīvojamās mājas un kūts pāri palikuši tikai pamati. Možeiko ģimenes mājiņa ir bijusī klētiņa. Darāmā vēl ļoti daudz. Taču, tā kā māja un nelielā teritorija ap to ir visa ģimenes saimniecība, varot atlicināt laiku tās sakārtošanai un vienu dienu nedēļā veltīt zālītes appļaušanai. "Grūti būtu citur iejusties," domīgi saka Laila.

Izglītība ir svarīga

Ance mācās Ezeres vidusskolas 4. klasē, bet trīsgadīgais Miks katru dienu lielo māsu ar nepacietību gaida mājās. Lai gan par turpmākajiem bērnu plāniem domāt vēl par agru, laiks skrien ļoti ātri. Vecāki uzskata, ka bērniem noteikti jāiegūst laba izglītība, jo darba tirgū bez tās būs arvien grūtāk konkurēt. Paši jau pieredzējuši, ka darba meklējumos izglītībai ir liela loma. "Ja mums nebūtu augstākās izglītības, droši vien šodien sistos, kā daudzi citi," viņi saka.

Bērni jau tagad zina, ko var panākt ar modernajām informācijas tehnoloģijām. Ance skolā izvēlējusies rakstīt projekta darbu par iršiem. Kāpēc šāda izvēle? Šovasar mājas bēniņos iemājojuši irši. Vilnis internetā meklējis, ko ar tiem iesākt. Izlasījis, ka oktobrī pūznis paliek tukšs, tādēļ neriskējis to ātrāk aiztikt, bet oktobrī pūzni noņēmis. Šī tēma tik ļoti ieinteresējusi, ka Ance izvēlējās projekta darbu. Internetā atraduši cilvēku, kas pēta kukaiņu dzīvi, ar interneta starpniecību ar viņu sazinājušies, un viņš apsolījis atsūtīt dažādus materiālus.

Vēl Ance ik nedēļu tiek vesta uz mūzikas skolu Saldū. Vecāki uzskata, ka bērnu intereses visiem spēkiem jāatbalsta, jo viss sliktais, ko izdara nepilngadīgie, pārsvarā rodas no bezdarbības.