Ko gribēja pateikt cielaviņa?

Laikam nav tāda cilvēka, kam putni nebūtu sagādājuši priecīgus mirkļus.

Man ir laimējies just kovārnīša spārniņu maigo pieskārienu vaigam, tuvu tuvu redzēt viņa debeszilās actiņas. Uz pleca un plaukstā sēdējušas zīlītes. Bijusi iespēja samīļot pūces, sīļus, kraukli, bezdelīgu, irbes cālīti... Katram putnam sava seja.

Lūk, dzenis - nopietnais darbarūķis. Cienīgais stārķa kungs. Dzīvespriecīgais un pieticīgais cīrulis. It kā brīnumu gaidošā pūce. Mūžam neapmierinātais sīlis.

Bet cielaviņu redzu smaidošu. Pavasarī, no tālā ceļa atgriezusies, viņa tek pretī pa taciņu viegli, graciozi. Brīdi apstājas - laikam ko gaišu un mīļu grib teikt un to pašu gaida no cilvēka.

Kad dārzā sēju vai ravēju, cielaviņa arī turpat strādā. Viņa var sagādāt arī pavisam neparastu pārsteigumu. 1999. gada 12. jūlija rīts. Abi ar lielo Poģi kāpjam kaimiņa uzkalniņā. Mums pretī tek cielaviņa - jau gluži klāt. Pēkšņi paceļas gaisā, viegli pieskaras manai sejai, ar spārniem noglaužot vaigus, uzlaižas Poģim uz muguras, brīdi pastāv, asti šūpodama, tad aizlido. Stāvu un nevaru aptvert notikušo.

Vai ar cielaviņu mums pretī atnāca manas labās kaimiņienes Antonijas dvēsele? Vai cielaviņa, dzīvodama tukšā mājā, cilvēku satikusi, gribēja viņam izteikt prieku par to?