"Bērniem jāaug un jādzīvo ģimenē."

Prombraucot no Lutriņiem, LIGITAI un SVJATOSLAVAM GURSKIEM solīju atbraukt ciemos pēc gadiem desmit, kad būs izremontēta visa māja un iekopta tās apkārtne.

Ka tā būs, abi ne mirkli nešaubījās, kaut sapņa īstenošanai būs jāvelta daudz vairāk pūļu nekā daudziem citiem. Ne tāpēc, ka trūktu darbaprieka un gribas, bet gan tādēļ, ka jārūpējas arī par to, lai dzīvē izvadītu 9 bērnus.

Pašiem sava māja

Kaut dzīvē bijuši smagi pārbaudījumi, Ligita un Svjatoslavs spējuši saglabāt ticību, ka ar laiku viss tomēr iegrozīsies uz labu.

Šopavasar aizsaulē aizgāja dēliņš Valdis. Un tas, ka ģimenē palikušas vēl 9 atvases, zaudējuma sāpes vieglākas nepadara.

Daudz pārdzīvojumu bijis, kamēr tikuši pie savas mājas. Savulaik ģimene no kolhoza nopirka māju, iekopa saimniecību - turēja lopus, iestādīja augļu dārzu, uzcēla pagrabu. Ģimenē jau auga 7 bērni, tāpēc bija nepieciešams stabils pamats zem kājām. Taču pēc valsts neatkarības atjaunošanas mājai radās īpašniece, un ģimeni no tās iztiesāja.

Ligita atceras: "Pats trakākais, ka nācās nokaut visus lopiņus. Par māju samaksāja 25 rubļus. Kad vīrs vaicāja, vai par pagrabu neko nesaņemsim, saimniece sacīja - ārdiet nost... Pārcēlāmies uz trīsistabu dzīvokli centrā. Septiņus gadus tajā nodzīvojām. Dzīvoklis bija mitrs, un tik daudziem cilvēkiem tajā bija par šauru."

Tad kāds mācītājs no Šveices piedāvājis naudu mājas iegādei, taču ar nosacījumu - mājai jābūt lētai. Izmeklējušies visur, bijuši pat citos pagastos, taču neko piemērotu neatrada. Tuvojās noteiktā termiņa beigas, kad uzzinājuši par pašreizējo māju. Tā gan bijusi izdemolēta, ar cauru jumtu, bez logiem un durvīm, nezālēs ieaugusi.

Taču tik ļoti gribējies izrauties no šaurā dzīvokļa, ka māju par 500 latiem nopirkuši. Kad mācītājs jauniegādāto īpašumu ieraudzījis, vien saķēris galvu un žigli meties mašīnā. Tā arī vairs neesot rādījies. Ja būtu atbraucis tagad, redzētu, cik daudz divu gadu laikā ar lielu neatlaidību šeit izdarīts.

Pagaidām vēl bērni nevar lepoties katrs ar savu istabu, taču neremontētajā mājas pusē vietas ir diezgan. Arī laika esot pietiekami, lai pamazām vien sapņus īstenotu. Kāds no kuplā pulciņa noteikti šeit paliks, par to vecāki nešaubās. Tāpēc ir pavisam cits strādātprieks, ja zini, kā labā pūlies.

Bērni - lielākā bagātība

Ligita pati augusi 13 bērnu, viņas mamma - 9 bērnu ģimenē, arī vecmāmiņai bijis daudz brāļu un māsu.

"Bērniem jāaug mājas, savā ģimenē," pārliecināti vecāki. "Nekad nevarētu iedomāties, ka viņi ietu internātskolā, kaut mums varbūt būtu vieglāk." Pašlaik nemācās tikai vecākais dēls Vitālijs, kas pēc pamatskolas beigšanas sāka strādāt mežā, jo apzinājās, ka vecākiem visus tālāk izskolot būs grūti. Oksana mācās 3. kursā Saldus Profesionālajā vidusskolā, būs šuvēja. Valerijs, Evita, Elvijs, Kristīne un Lauris mācās Lutriņu pamatskolā - 9., 8., 5., 3. klasē un sešgadniekos. Bet četrgadīgais Dāvis un divgadīgais Tālis dzīvo pa māju.

Uz nedēļu prom ir tikai Oksana. Abi mazie brālīši lielākos ļoti gaida pārnākam no skolas. Īpaši - lielo māsu Oksanu, jo viņa vienmēr ko atvedot. Taču arī pārējie mazākajiem ko pataupot. Vakarpuses parasti esot jautras. Katrs kaut ko pastāsta, neiztikt arī bez dauzīšanās. Taču visatļautības gan neesot.

"Dārgi jau iznāk, bet bērni skolā noteikti jālaiž," pārliecināta Ligita. "Mazliet palīdz zviedri, taču tik un tā nespējam naudu skaitīt. Īpaši dārgas ir darba burtnīcas. Par pusdienām jāmaksā. Arī jāapģērbj. Drēbes var uzšūt, bet ar apaviem ir visgrūtāk."

Taču vecāki nežēlojas - kā ir, tā jāiztiek. Viņi priecājas, ka bērniem interesē gan sportošana, gan tautiskās dejas. Viņi braukuši uz olimpiādēm, spēlējuši teātri, dziedājuši "Cālī" un "Ziņģē".

Kopīgi svin Lieldienas, Jāņus. Īpaši mīļi ir Ziemassvētki, kad visai ģimenei noteikti jābūt kopā. Dzīvoklī Ziemassvētkos parasti aizslēguši durvis, lai citi netraucē ģimenes svētkus. Jubilejas svinēt kuplā ģimene nevarot atļauties. Šovasar, pateicoties vietējai draudzei, ģimene bija zoodārzā. Bērni bijuši sajūsmā.

Ligita atzinīgi vērtē, ka pagastā sākusi strādāt sociālā darbiniece. Viņa bijusi arī pie Gurskiem. Izrunājušies, apskatījusies, kā ģimene dzīvo. Šoruden pirmo reizi saņēmuši pabalstu no pašvaldības - 15 latus.

Visu dara paši

Ligita un Svjatoslavs ne reizi nežēlojās par grūto dzīvi. Vienīgi piebilda, ka brīžam paši neticot, kā ar visu tikuši galā. "Mums nav omu, kas palīdzētu," saka Ligita. Toties lieli palīgi ir bērni - gan mazāko pieskatīšanā, gan mājas darbos.

Kad Svjatoslavam nav jāstrādā (viņš ir sargs kūdras purvā), pamazām remontē māju. Visi darbi darīti paša rokām, palīgā ņemot dēlus. Viņa dzimtā puse ir Ukrainā, bet Lutriņos ieprecējies. Tikko sākuši dzīvot kopā, mācījies runāt latviski. Rakstīt gan esot grūtāk, taču "Saldus Zemi" no pirmās līdz pēdējai lappusei vispirms izlasot Svjatoslavs.

"Jums vajadzēja atbraukt vasarā, tad te ir skaisti," sacīja Ligita, izrādīdama nelielo saimniecību. Pagalmā vīrs uzcēlis nelielu malkas šķūnīti un kūtiņu, kurā mīt vistas un pīles. Tās esot nopelnītas ar darbu, jo Ligita un bieži vien arī bērni ejot palīgā citiem. Kūtiņā noteikti būšot sivēni, varbūt - arī sava gotiņa. Pagaidām pietiekot ar 1,7 hektāru zemes gabalu, kurā izaudzējot visu nepieciešamo. Lai lielā ģimene iztiktu, pagrabs nemaz nedrīkst būt tukšs. Tajā ir arī bērnu kārums - ievārījums. Vairāk par vienu burku dienā gan nevarot atļauties, jo cukurs kļuvis dārgs.

Pie mājas izveidotas puķu dobes. Katrai meitai esot savējā, un vasarā pat notiekot sacensība, kam būs skaistākā. Bet Ligitas lielā iecere ir akmensdārzs bijušā drazu un nezāļu lauka vietā.