Ziemas miega gulētājs

Lāči ziemo gan atsevišķi, gan kopā ar saviem mazuļiem. Vecāki dzīvnieki vienmēr dzīvo atsevišķi. Labāk nobarojušies un gados vecāki lāči ziemas guļā dodas jau oktobrī, jaunāki un vājāki - tikai novembrī vai pat decembrī.

19. un 20. gadsimta mijā lāči no Latvijas teritorijas bija izzuduši, bet 20. gadsimta 70. gados atkal ieceļoja no Igaunijas. Pēdējos 10 gados Latvijā novēroti vairāki desmiti īpatņu. Latvijā dzīvojošie lāči visu ziemu nepavada ziemas miegā un ir aktīvi arī šajā aukstajā gadalaikā.

Lācenēm lācēni dzimst tieši midzenī ziemā - no decembra līdz februāra vidum. Lāču mamma viņus zīda līdz 5 mēnešu vecumam un dzīvo kopā lar lācēniem, kamēr viņi sasniedz 2 gadu vecumu. Lāču mūža ilgums ir 30 - 50 gadu.

Lācis ir rets un aizsargājams dzīvnieks, ierakstīts Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā, kā arī Baltkrievijas, Igaunijas, Polijas, Zviedrijas, Baltijas reģiona, Ziemeļvalstu Sarkanajā grāmatā un Norvēģijas, Somijas, Vācijas un Eiropas Savienības Apdraudēto sugu sarakstā.

Latvijā lāči novēroti galvenokārt ziemeļaustrumu daļā, bet ieklejo arī citās teritorijās. Lāču dzīvošanai piemēroti taigas tipa meži, kas mijas ar izcirtumiem, ūdenstilpnēm un laukiem. Lācis ir ļoti uzmanīgs un piesardzīgs dzīvnieks. Viņa ēdienkartē parasti ir augu valsts barība, bet patīk našķoties arī ar zivīm, kukaiņiem, peļveidīgiem grauzējiem, putnu olām un mazuļiem. Izsalcis lācis var būt bīstams arī cilvēkiem.

Lai aizsargātu lāčus, nepieciešams saglabāt vecos mežu masīvus.