Labdien Ziemassvētkos!

Kāda sagadīšanās - pagājušonedēļ man divas reizes nācās dzirdēt vienu un to pašu dzejoli.

Pirmoreiz to no lapiņas lasīja sirma kundze. Viņa sacīja: būdama bērns, dzejoli skaitījusi skolā pie eglītes. Un tagad krietni vien nopūlējusies, kamēr sameklējusi, - tik sen šīs rindas pierakstītas.

Otrā reize bija Rīgas pilī, kad Valsts prezidente saaicināja ģimenes no visas Latvijas kopā iedegt Ziemassvētku egli. Ļaužu pilnas zāles priekšā izgāja kādas ģimenes tēvs, vietvārdu pētnieks no Dundagas, un sacīja: "Šeit valda tāda gaisotne, ka es jums gribu veltīt dzejoli. Piedodiet, ja mazliet kļūdīšos."

Stāsts dzejā ir par eņģeli. Tas sāpēs plosītu sirdi un neizsakāmām skumjām acīs klīst pa pilsētu. Uz zemes ieradās no debesīm - Dievs viņu sūtīja. Lai iepriecinātu cilvēkus, līdzi paņēma dažādas balvas. Ļaudis alka pēc dārgumiem un ar prieku pieņēma dāvanas - zeltu un dārgakmeņus, tie eņģelim prasīja vēl un vēl. Jau savas drānas tas bija mijis pret skrandām, arī tad vēl cilvēkiem nebija gana. Vairs nebija, ko dot, bija atlikusi tikai viena - mīlestība eņģeļa krūtīs. "Kam vajadzīga mīlestība? Skūpstiet manas lūpas - tās Dievs ir skūpstījis!" - tā sacīja debesu sūtnis. Un cilvēki izklīda...

Dievs nevar visiem cilvēkiem būt līdzās, reiz stāstīja kāds mācītājs, bet tas katram sūta sargeņģeli. Vai šīs dienas nav īstās, lai padomātu par savu sargātāju?

Lappuses veidotāja Agrita Maniņa