Viņiem Dievs nav tikai svētdienām un svētkiem

Latviete un dānis. Saldus Svētā Gregora kristīgās skolas absolvente un tagadējais students. Abi kristieši, bet viņš - arī misionārs, iluzionists. SOLVITAS un POLA NILSENU mīlestības auglis ir dēls Stefans.

Pols Latviju esot iemīlējis no pirmās dienas un, jautāts, kādi notikumi ģimeni atveduši uz Saldu, labprāt stāsta, ka te ieradies ar misijas grupu 1996. gadā. Todien arī bijis Gregorskolā. "Nekas īpašs nenotika, bet es jutu, ka Dievs mani uzrunā un ka man šeit ir jābūt," - tādas bijušas izjūtas. "Atgriezos Dānijā, kur tolaik bija labs darbs un visa mana dzīve. Pēc gada atkal radās iespēja atbraukt uz Latviju, un tad mani draugi to vien runāja, ka Dievs mani aicina šeit palikt."

Pols Latvijā palika vēlāk - pēc tam, kad konferencē Kuldīgā bija sastapis tulci Solvitu no Rīgas un abi pēc astoņām dienām saprata, ka grib būt kopā vienmēr. Arī pēc tam, kad starp Dāniju un Latviju ceļoja neskaitāmi daudz vēstuļu. Solvita tad mācījās Gregorskolā."Tas bija interesants laiks - mēs viens otru iepazinām," - atminas Pols. "Vēlāk izdalīju savas mantas ģimenei un paziņām, paņēmu tik, cik var panest, uzkāpu uz prāmja un braucu šurp. Apprecējāmies divas dienas, pirms beidzās mana vīza."

Ikdiena atnāca ar rūpēm par iztiku. Pusgads pagāja, kamēr Pols ieguva darba atļauju, bet, kad tā bija, nebijis paša darba. Pola profesija ir krāsotājs, un nedaudz viņš piestrādāja misijā "Pakāpieni", vairāk nekā gadu - kādā firmā Remtē. Taču aizvien likās, ka ne tādēļ uz Latviju atbraucis.

Pēc Dānijā pavadīta laika Nilseniem sākās jauns Latvijas posms, jo Pola uzdevums bija turpināt jau iesākto misionāra darbu misijā, kurā viņš skaitījās brīvprātīgais palīgs. "Darbojamies visur, taču galvenokārt - ielās," - Pols stāsta par misiju. "Izmantojam vizuālus uzskates līdzekļus, jo tā runātais labāk paliek atmiņā. Mūsu moto - nest vēsti par Kristu, kur un kā iespējams. Tā kā izmantojam trikus, evaņģelizācija ir nedaudz jautra." Misija ir starptautiska organizācija ar nodaļām daudzās valstīs. Un Pola uzdevums - izveidot nodaļu Latvijā. Tā kā misijas darbā ir nepieciešama atbilstoša izglītība, Pols mācās Gregorskolā. Jautāts par trikiem, viņš stāsta, ka misija tos pērk no triku izgudrotājiem. "Trikus mēs arī mācām kursos, semināros - tā ir mūsu darba viena daļa, otrā ir pašiem sludināt."

Nilseni Saldū īrē dzīvokli, apgalvo, ka skats pa dzīvokļa logu esot brīnišķīgs un ar šo dzīvokli saistīti arī tuvākās nākotnes plāni. Pols nevar iedomāties, ka būtu mācību laikā jāatstāj ģimene, jo tā viņam ir viena no svarīgākajām, pat svarīgāka par darbu, arī par sludināšanu un evaņģelizāciju. "Es negribu, lai Stefans izaug ar domu, ka tēvs ir pārāk aizņemts," - viņš saka. "Bībele skaidri norāda, ka tēviem ir jābūt atbildīgiem par ģimeni."

Reizē ar Stefana ienākšanu pasaulē abi vecāki iepazina jaunas izjūtas. Vispirms satraukumu, jo bērns - tā ir ļoti liela atbildība. Divi cilvēki var darīt visu, ko grib, un nav pārāk svarīgi, kur dzīvo, ko ēd. Bet bērnam ir vajadzīgas kārtīgas mājas, labi ēst un justies drošībā. "Man tā bija reāla brīnuma apzināšanās - ka vēderā starp kartupeļiem no nekā var izveidoties šāda dzīvība. Mazs, koncentrēts, perfekts, darboties spējīgs organisms - apbrīnojami, ko tas katru dienu izdomā un atklāj," - Solvitai ļoti lielu prieku sagādā iespēja vērot, kā aug viņas dēls.

Savu mājokli Nilseni tikai vēl iekārto. Ja būtu vairāk naudas, varētu arī vairāk izdarīt. Algu par misijas darbu Polam neviens nemaksā, viņa alga ir draugu ziedojumi. Cik ziedo, tik arī ir. Jo - lai misijas nodaļa būtu neatkarīga, tai jābūt neatkarīgai arī finansiāli. "Ir grūti cilvēkiem ziedot, teiksim, lai misionāriem būtu, ko ēst. Šāds pasaulīgs iemesls liekas neparasts," - skaidro Solvita.

"Kad atbraucām 1996. gadā, cilvēki par mums bija ļoti ieinteresēti," - atminas Pols, "bet arvien vairāk ielās notiek, daudz kas arī baznīcās un draudzēs, tā ka interese mazinās." Solvita domā - jo turīgāki kļūst cilvēki, jo vienaldzīgāka evaņģēlija vēsts. Bet tā nav tikai Latvijā, Dānijā piedzīvoju to pašu. Tomēr jāatrod veids, kā uzrunāt, kā piekļūt. Ja cilvēks neiet baznīcā, jāiet tur, kur viņš ir. Daudziem baznīcā liekas garlaicīgi vai liekulīgi. Tā ir - ja tu neesi sākumā sastapis Dievu, tad tiešām ir maz iemeslu tur iet, ja nu Ziemassvētkos, lai dabūtu atbilstošu noskaņu. Mūsu uzdevums ir parādīt cilvēkiem, ka Dievs ir īsts un reāls. Ka baznīca ir vieta, kur viņš tiek pielūgts, nevis vienīgā vieta, kur notiek reliģiskā dzīve."

Nilseniem šie Ziemassvētki būšot īpaši, jo uz Saldu ciemos brauks vecāki. Ja būs sniegs, tas svētku sajūtu vēl vairāk papildinās. "Katru gadu esmu centusies Ziemassvētkus īpaši piedzīvot un izjust citādāk, bet reizēm domāju - kā gan tie man atšķiras no citām dienām? Tie ir svētki, jā, bet - lai notiktu kas maģisks... Es, manuprāt, šo sajūtu ar gadiem zaudēju, jo Ziemassvētku notikums manā dzīvē ir katru dienu. Attiecības ar Jēzu Kristu ir katru dienu un visu laiku attīstās. Domāju, arī šogad tie, kas ieies baznīcā, atskārtīs ko sev, savai rītdienai, jo Dievs nav tikai svētdienām un svētkiem. Dievam katru dienu jābūt mūsu dzīvē."

Pola novēlējums: "Lai to, kas pirms divtūkstoš gadiem notika Ziemassvētku naktī, piedzīvotu savās sirdīs arī šogad! Eņģeļi teica: Pestītājs jums ir piedzimis. Lai ik cilvēks saprastu - ka konkrēti viņam. Nevis kādiem svētbijīgajiem, bet man, grēcīgajam, nepilnīgajam."