Vārnas briesmīgais pārdzīvojums

Visa dzīvā radība zina, ka Cieceres skolas apkārtnē var paēst. Vislabāk to ielāgojušas vārnas, kuras sēž tuvējos kokos un vēro. Ā, tur jau veras durvis, nāk ārā balti cilvēki un līdz ar viņiem tādas smaržas, ka galva reibst!

Ārā auksti, ēst gribas, jāiet pārbaudīt, kas šodien pusdienās. Vārna uzmanīgi tuvojas kannai, tad nosēžas uz tās malas un vēro. Jā, kannā ir viss - tikai mazliet jāpieliecas. Kājas slīd, un nu vārna līdz acīm ir iekšā pusdienas zupā. Ak, tavu postu, ārā netiek!

Iznāk virtuves dežurants, ierauga kannā vārnu, bet nesaprot, ko darīt. Saimniece Gunta prātīgi saka: "Jāglābj taču, dzīva radība vien ir, kaut arī vārna..."

Bet kā lai tādu slapju laiž salā? Vārnai tiek sagatavota silta vanna ar smaržīgu šampūnu. Putns mēģina izrauties, bet Vija to stingri pietur. Tad vārna atceras savu galveno ieroci - knābi - un cērt Vijai pa roku. Viņa kliedz, bet putnu vaļā nelaiž.

Izmazgātā un apslaucītā vārna briesmīgi trīc. Glābēji nospriež, ka viņai ir auksti, jāizžāvē. Kāds atnes Äēnu, un nu tik sākas! Vārna bezspēkā aizver acis - kā TAS šņāc un karsē - trakāk nekā vējš, spalvas tiek pūstas uz visām pusēm.

Pēc visas šīs procedūras vārna joprojām trīc, cik nu vairs spēka atlicis. "Viņai joprojām ir auksti," nospriež glābēji un ievieto vārnu siltā katlā, apsedz - lai atpūšas.

Vārna, atguvusies no pārdzīvotā, sāk ārdīties kā negudra. Cilvēka rokas, kas tikai labu gribējušas, atkal paceļ putnu un noliek uz grīdas. Vārna lēni un uzmanīgi iet aukstā gaisa virzienā, uzlido kokā un brīnās, kā pēc visa pārdzīvotā vēl palikusi dzīva.