"Ticībā jābūt tā - līdz galam un visu atdot."

Ir tādi cilvēki - uzreiz var pateikt, ka viņi ir labestīgi. Tā domāju arī par Zirņu pamatskolas kristīgās mācības skolotāju SANTU KNOPKENU un tādēļ pirms Ziemassvētkiem aicināju viņu uz sarunu.

Viesojos Knopkenu ģimenē, kurā ir arī dzīvesbiedrs Valdis un trīs dēli - Viesturs, Andris, Dāvis. Visi ir Saldus Sv. Jāņa ev. lut. draudzē. Mēs ar Santu runājām par ticību, dēli uzmanīgi ieklausījās mammas sacītajā. Valdis mums piebiedrojās sarunas beigās, istabā ienesdams kūpošas kafijas tases. Pēc dažiem teikumiem nojautu: viņš ir humora mīlētājs, bet - lai ko sacītu sieva, tas nevar būt pretējs viņa uzskatiem.

Jautāju Santai, padomju laika bērnam, kad viņa iepazinusi Dievu.

- Pats pirmais, ko atceros, - reiz, pārnākusi no bērnudārza, jautāju: "Mammīt, vai tu tici Dievam?" Un viņa man atbildēja: "Kam tad lai, bērniņ, tic, ja ne Dievam?"

Uz baznīcu mēs, visa ģimene, negājām, bet vecāki mani aizveda nokristīt pie mācītāja Roberta Akmentiņa uz mājām, kad mācījos 5. klasē. Pēc tam man iemācīja "Mūsu Tēvs debesīs" un es vienkārši skaitīju lūgšanas, kā pati zināju.

Kad bija piedzimis vecākais dēls, reiz vīrs mani aicināja Ziemassvētkos uz baznīcu. Es domāju, ka mēs tur jutīsimies kā novērotāji no malas, jo citi taču pa īstam Dievu lūdz. Uz baznīcu aizgājām, kad gribējām kristīt pirmo dēlu. Mācītājs Jānis Vanags iedeva lasīt dažādas grāmatas, pēc tam arī iesvētīja mani, mūsu laulību. Palikām draudzē, kristījām arī Andri un Dāvi.

Tagad visi svētdienās braucam uz Saldu. Ja netiekam, aizejam uz katoļu draudzi Zirņos. Varbūt kāds to uzskata par fanātismu - kāpēc katru svētdienu jāiet baznīcā, ja jau var Dievu pielūgt arī mājās? Bet savādāku svētdienu nevaru iedomāties. Sestdienas vakarā patiesi jūtos nogurusi, bet pirmdienā ceļos ar jauniem spēkiem.

Vai izdodas svētdienu no darbiem izbrīvēt?

- Godīgi sakot, no darbiem nekad nevar tikt vaļā. Daudzreiz (kaut vai asaras birst) nav tā, kā sirds vēlas un ilgojas. Tomēr - tas nekas, galvenais - ka cilvēkam dvēselē ir miers un viņš zina: Dievs palīdz un visu vērš par labu.

Vai jūtat Dieva uzraudzību pār jūsu ģimeni?

- Jā, es tiešām esmu piedzīvojusi daudzus brīnumus. Pat iekārtoju blociņu - lai tad, kad ir grūti, to pašķirstītu un atcerētos, kā Dievs ir paklausījis lūgšanas un palīdzējis.

Viens gadījums ir tāds, ka neizprotamā veidā tika izdziedināts mazākais dēls. Viņam izveidojās bumbulis, kā dēļ bija jābūt operācijai. Bet, kad pienāca noliktais operācijas datums, vairs nebija, ko operēt. Tolaik man nemaz ticība nebija tik liela, lai apgalvotu - tas tādēļ, tomēr tā notika. Kāda augstāka vara ir ārstējusi arī vidējo dēlu.

Iet jau visādi - arī tā, ka liekas: problēmām gala neredz. Kaut vai šorīt - pavisam jokaina sakritība. Nokavēju autobusu uz Saldu, bet man noteikti bija turp jātiek. Cēlu roku mašīnām un domāju, kaut kāda apstātos un paņemtu mani. Bet visiem jāsteidzas, visi brauca garām. Galīgi nebija brīdis, kad būtu jānāk autobusam, vismaz es nezināju, ka kādam jābūt, bet pēkšņi tāds brauca un piestāja.

Ar šādiem it kā sīkumiem Dievs norāda, ka nav jāuztraucas. Ja mēs reiz esam pie viņa, nekas slikts ar mums nevar notikt. Ja arī kādas grūtības ir, tās ir mums par svētību. Dievs zina, kā tās pārvarēt.

Es pēc dabas esmu diezgan bailīga un - līdzko kaut kas - vienmēr lūdzu mācītājam, lai par mani un manu ģimeni aizlūdz. Nav bijis reizes, ka es nebūtu saņēmusi Dieva palīdzību. Nevienas pašas.

Ar kādām izjūtām gaidāt Ziemassvētkus?

- Ziemassvētki man ir kā atgādinājums, ka arī man Dievs pirms vairāk nekā divtūkstoš gadiem ir sūtījis Pestītāju, kas arī šodien ir dzīvs, ir visvarens un palīdzošs.

Domāju arī skumjākas domas. Dievs grib visus cilvēkus redzēt pie sevis, bet daudz ir to, kuriem tas neliekas svarīgi. Viņi domā, ka kristietība ir viena no līdzīgām reliģijām un ka vienalga, kam tic. Bet īstenībā tā taču nav - nevienā citā reliģijā cilvēks ar grēku netiek galā. Par mūsu grēkiem ir samaksājis Jēzus Kristus, un mēs varam vienkārši pateikt: lūdzu, piedod man. Viņš piedod, un mēs varam būt taisni Dieva priekšā.

Adventes laikā gribas, lai būtu vairāk cilvēku, kas to saklausītu. Lai cilvēks nāktu pie Dieva, viņam nav vajadzīgas augstas skolas un liela gudrība. Pie Dieva var nākt arī visneizglītotākais, pat mazs bērniņš.

Kad saviem bērniem stāstāt par Dievu?

- Es daru tā - ko pati tanī brīdī domāju, to arī saku. Piemēram, lielajiem brāļiem patīk jau no rīta sēsties pie datora. Tad es saku, ka vispirms ir Dievam jāpateicas un tikai pēc tam var pie datora, nevis otrādi. Dažreiz varbūt tas nav pedagoģiski pareizi, bet saku, ko sirds liek.

Ir bijis, kad tieši dēli man palīdz, ja esmu uztraukusies. "Mammīt, ko tu uztraucies, vai neatceries, ka Dievs tev palīdzēja tad un tad? Tāpat būs arī tagad." Viņi manu ticību ir stiprinājuši un noskaņojuši uz labu.

Arī tie bērni, kas nāk uz kristīgās mācības stundām, tic, un viņiem mājās tic. Reizēm viņi dalās savās izjūtās, kā Dievs paklausa lūgšanām. Viens puisītis rakstīja, ka, maziņš būdams, izkritis pa otrā stāva logu, bet palicis dzīvs. Dievs pasargājis. Šīs attieksmes sākums noteikti ir ģimenē.

Jā, ir bērni, kuri netic Dievam un tā arī pasaka: "Skolotāj, tāda Dieva nemaz nav."

Jūs Universitātē iegūstat papildu kvalifikāciju "reliģijas un ētikas skolotāja". Ko dod šīs mācības?

- Ļoti daudz. Jo visi pasniedzēji bez stāstiem par Jauno vai Veco Derību pasaka arī ko tādu, kas der tieši man.

Viena kursabiedrene uzrakstīja eseju par pazudušo dēlu. Tajā bija brīnišķīgas domas. Ka gan pazudušajam dēlam, gan tam, kas palika majās, ir viens tēvs. Tāpat mums - gan tiem, kas ir uz taisnā ceļa, gan tiem, kas cietumā vai bez pajumtes, vai sirgst no atkarībām - arī visiem Dievs ir tēvs. Vienam pret otru būtu jājūt tas pats, kas brāļiem vienam pret otru. Ir viegli uzsmaidīt cilvēkam, kas labs un kārtīgs, un domāt par viņu kā par tuvinieku. Bet patiesībā par to cilvēku, kas nav draudzē, arī tāpat būtu jādomā. Vai mēs spējam apkampt bezpajumtnieku un izjust pret viņu mīlestību?

Mācītājs Edgars Māžs reiz runāja par to, ka daudzas ģimenes sašķeļ nesaskaņas. "Nedomājiet, ka Dievs ir kļūdījies, aizsūtīdams jūs tieši jūsu dzīvesbiedram vai arī viņu atsūtīdams tieši pie jums. Dievs ir gribējis, lai esat kopā, jo viens otram varat dot to, kas tam vajadzīgs," - viņš sacīja.

Šādas gudrības man noder praktiskajā dzīvē, kurā, protams, ir bijušas nesaskaņas. Bet, ja godīgi, manī ir vēlēšanās palūgt otram piedošanu un izlīgt. Gribas nesaprašanos pēc iespējas ātrāk nolīdzināt.

Ziemassvētkos baznīcā ieiet arī tie, kas svētdienās uz baznīcu neiet. Ko viņiem novēlat?

- Es gribētu viņiem novēlēt drosmi - lai nebaidās pateikt Dievam: "Es gribu tev piederēt, un es gribu visu savu dzīvi nodot tavās rokās."

Cilvēkiem liekas, ka uz baznīcu var aiziet kādreiz, sprediķi paklausīties reizēm, bet man liekas, ka ticībā jābūt tā - līdz galam un visu atdot. Tad patiešām cilvēks var justies laimīgs.

Kristīgā radio raidījumā dzirdēju bijušo alkoholiķi dīvaini sakām, ka nav lielāka kaifa kā kalpot tam kungam. Tā ir patiesība, kaut par kalpošanu to pat nevar saukt. Neko jau mēs nedarām, mēs tikai gribam pieņemt to, ko Dievs mums sagatavojis. Ja tā izdarām, šo prieku un laimi nevar salīdzināt ne ar ko citu. Ne manta, ne slava, ne daudz labu draugu, pat ne ģimenes mīlestība nevar aizstāt prieku, kas nāk no Dieva. Viņš taču ir tas, kas dod mums ģimeni, iztiku un visu pārējo. Tāpēc cilvēki, kas dzenas pēc šīm atsevišķajām lietām, nevar gūt piepildījumu un vienkārši nomocās. Ja cilvēks vispirms iet pie Dieva, viņam Dievs visu to dod.