Jānis Rukšāns — ziedu Maestro

Visvērtīgāk, ja gadi nav jāskaita, bet tie redzami dzirkstošās acīs un smieklos, padarītā darbā. Selekcionārs JĀNIS RUKŠĀNS tiešām dzirkstī, kad runā par savu izcilo krokusu kolekciju, ekspedīcijām tālu zemju kalnos, kur joprojām rodams kas jauns, citu pētnieku nepamanīts.

Jānis Rukšāns izveidojis pasaulē lielāko krokusu kolekciju, kas pašlaik ir pilnziedā Raiskuma pagasta Jaunrūjās. Tur ar apburošu smaržu un krāsu daudzveidību zied divi tūkstoši krokusu paraugu — gandrīz neviens no tiem nav šķirnes, visi ir savvaļas augi. Pavisam kolekcijā šobrīd ir ap 4,5 tūkstošiem sīpolaugu. Daudzi brauc ciemos uz Jaunrūjām, lai, kā teic J. Rukšāns, sastaptu pavasari. Viena apmeklētāja sociālajos tīklos, daloties iespaidos par redzēto, selekcionāru nodēvēja par ziedu Maestro.

Prieks ir infekcioza lieta

Kad sētā ierodas cilvēki, Jānis burtiski uzplaukst, tā esot novērojusi sieva. “Tieši apmeklētāji ir viens iemesls, kas palīdz uzturēt možumu. Redzu, ka mans darbs kādam ir vajadzīgs, par to interesējas, un tas sagādā prieku. Prieks ir infekcioza lieta, es inficējos no cilvēkiem un domāju, ka arī citi no manis. Prieks atbildēt uz jautājumiem, pastāstīt, būt atraktīvam, ja redzu, ka cilvēki uzmanīgi klausās, ja viņiem mirdz acis.”

Selekcionārs apstiprina, ka mīļākais gadalaiks ir pavasaris, kad viss zied: “Tas ir patīkamākais laiks, jo var novērtēt augus, ko esmu atradis, redzēt, kā tie uzzied, savākt par tiem datus. Tomēr vienlaikus ziedēšana ir arī melnās šausmas, jo uzņemam simtiem un tūkstošiem apmeklētāju no rīta līdz vakaram, un vienlaikus jāpagūst izdarīt tik daudz — pat tad, kad negribas. Ir bijuši visādi brīži, kad iekrīti gultā un truli blenz griestos. Tomēr, ja zina, ka neviens cits to neizdarīs, tad nāk apziņa, ka ir vien jādara.”

Ziema vienmēr par īsu

“Es smejos, ka tāpat kā ziema, tā arī diena vienmēr ir par īsu,” ar ierasto humoru teic J. Rukšāns. “Vienmēr saku, ka esmu kā lācis — man ziemā patīk gulēt un sūkāt ķepu, bet nav jau tā, ka neko nedaru. Kā novembrī beidzas stādīšana, tā ir jāsagatavo dārza plāni, tās ir trīs 100 lappušu biezas mapes, kurās jāieraksta katrs podiņš, dati pēc tam tikpat rūpīgi jāievada datorā. Šogad saskaitīju 12 262 podiņus un 69 konteinerus apstādītus ar sīpolaugiem,” darāmā apjomu atklāj selekcionārs.

Ar ziediem selekcionāram ļoti patīk darboties, bet pārdošana gan viņam nepavisam neiet pie sirds, tomēr tieši tā ļauj turpināt braukt pētniecības ekspedīcijās. “Arī pārdošana prasa daudz laika, bet atšķirībā no augu pārstādīšanas, kas man patīk, jo uzreiz atceros, kā katrs izskatās, kā ir audzis, katru apčubinu, izlemju, kurš paliks siltumnīcā, kuru likšu podiņā, dalīt sīpolus tirgošanai man galīgi nav interesanti. Jāteic, šogad saņēmu ļoti daudz pasūtījumu, tāpēc jau nedēļas laikā sasniedzām mazās saimniecības ieņēmumu griestus, un vairāk pasūtījumu nevarēju pieņemt,” iesmej J. Rukšāns.

Ne pats, ne sieva Guna nekad neizmanto valsts atbalstu vai projektu naudas un neaizņemas, viss darīts pašu spēkiem. “Kad nauda iekrāta vai nopelnīta, ceļam siltumnīcu, pērkam tehniku, mēslojumu. Ja nav naudas, tad neko nepērku. Tad sirds mierīga un naktīs guļu bez kreņķiem. Tomēr uztrauc tas, kas notiks ar kolekciju, aizejot tai saulē. Piedāvāju uzdāvināt Latvijas Universitātes (LU) Botāniskajam dārzam, Teterevu fonds deva naudu siltumnīcu celšanai, bet LU vadības atbilde bija — tas nenesīs peļņu…,” pastāsta selekcionārs.

Krokusu skaits tikai palielinās

Lai gan dzīves laikā selekcionārs no vairākām kolekcijām atteicies, krokusu kolekcija tikai palielinās. J. Rukšāns atklāj, ka lielākais skaits augu kolekcijā bijis vairāk nekā seši ar pusi tūkstoši paraugu. “Tomēr gadi nāk virsū un pienāk brīdis, kad redzi, ar to netiec galā. Man bijuši vairāki brīži, kad esmu veicis kardinālus griezumus. Viens no pirmajiem bija jau 90. gadu sākumā, kad atteicos no Holandes tulpju šķirnēm. Pēc tam bija atteikšanās no narcisēm. Man bija ap pushektārs narcišu, tuvu pusotra tūkstoša šķirņu un hibrīdu. Tomēr, kad lauks ir jānorok, saproti, ka to vairs nevari, un ir jāpārdod. Pircēji vēl piecus gadus brauca pārliecināties, vai tiešām neko sev neesmu atstājis. Tagad man ir tikai viena manis veidotā narcišu šķirne — ‘Freedom Stars’. Tā zied ar trim ziediem uz kāta, tāpēc nosaukta par godu mūsu Brīvības piemineklim. Labi, ka biju to iedevis angļu draugam, kurš savukārt to bija devis firmai audzēt — tā pats savu šķirni varēju nopirkt Anglijā.

Lai radītu ‘Freedom Stars’, biju apputeksnējis 50 ziedus, dabūju tikai 15 sēklas, jo tas bija sarežģīts krustojums. No 15 sēklām līdz ziedēšanai izauga astoņi sīpoli — četri nekam nederēja, un četri derēja kā šķirne — divi bija līdzīgi klasiskajām narcisēm, un divi bija ar trim ziediem. No abiem viens vairojās labi, to arī nosaucu par ‘Freedom Stars’. Vēl man diezgan daudz ir savvaļas narcišu, jo tās atvedu no ekspedīcijām, kur lūkojos pēc krokusiem, bet pa ceļam paķeru arī kaut ko citu.”

Ekspedīcijas uz kalniem

Ik gadu Jānis Rukšāns sev nosolās vairs nebraukt pētnieciskās ekspedīcijās: “Katru reizi domāju, kādēļ man vajag doties uz kalniem, lidot, pēc tam vienmēr būt šoferim? Bet kā satieku draugus, tā viss ir jauki. Tagad esmu nolēmis, ka maijā būs pēdējais brauciens.”

Pērn selekcionārs bija vairākās ekspedīcijās: Irānā, pēc pāris dienām Ziemeļmaķedonijā un tikpat drīz devās uz Albāniju. “No Irānas atvedu divas jaunas krokusa sugas,” atklāj J. Rukšāns. Savukārt Turcijā selekcionāru vairs neielaiž. “Laikam pārāk daudz sugu esmu aprakstījis, vietējiem botāniķiem nepatīk. Bet varbūt iemesls ir publiski presē izteiktais atbalsts kurdu brīvības cīņām. Bet man pietiek ar Balkāniem,” secina selekcionārs.

Vajadzētu vingrot, bet lasa grāmatu

Vaicāju, vai selekcionārs savos gandrīz 80 gados piedomā pie fiziskās formas, tomēr viņš ar smaidu noteic, ka nedomā gan: “Esmu ļoti nesportisks cilvēks. Fizkultūras nodarbības skolā man bija šausmas. Jaunībā gan daudz slēpoju, katru brīvo stundu biju uz slēpēm, bet nekad negribēju piedalīties sacensībās. Man patika to darīt savam priekam. Bet, piemēram, neredzu jēgu skriet pa tukšo, tā man liekas laika nosišana. Labāk izlasu kādu grāmatu. Siltajā laikā katru dienu sanāk kārtīgi izstaigāties.”

Seniors pastāsta, ka pērn viņam atklāts diabēts, tad viņš stingri mainīja ēšanas paradumus un ēdienkartē ieviesa daudz salātu. “Galvenais, atturēties un neatvērt ledusskapi, jo ir teiciens — visi mani liekie kilogrami stāv ledusskapī. Tajā pašā laikā nevaru vairs pastrādāt 12 — 14 stundas dienā, tagad astoņas jau ir daudz. Gan fiziski, gan garīgi mazāk turu slodzi,” vērtē J. Rukšāns. Vēl Jānis atklāj, ka ir ēdieni, no kuriem tomēr neatsakās: “Kad atbrauc mazmeitas, viņām cepu plānās pankūkas, no tām nevaru atturēties. Nevaru arī atturēties no pilnīgi visiem saldumiem, kā aizbraucu uz Siguldu pie zobārsta, tā gribas ieiet kafejnīcā un nopirkt pāris kūku. Tīru ūdeni gan nedzeru, ja nu vienīgi vasarā. Ūdenim pielieku tējkaroti cidoniju sīrupa un smiltsērkšķu sulu un dienas laikā strādājot kādas trīs četras krūzes izdzeru.”

Jānis saka, ka šobrīd ir visilgāk nodzīvojušais Rukšāns. Pusotru gadu jaunākais brālis diemžēl nepārdzīvoja kovida laiku. Arī viņam tuva bija daba, viņš bija viens no Latvijas pazīstamākajiem orientieristiem, orientēšanās sporta leģenda, arī zemessargs.

Dzied korī un apmeklē kultūras pasākumus

Tomēr nav tā, ka Jānis Rukšāns dzīvo tikai ziedu pasaulē. Kad sazvanījāmies, lai sarunātu interviju, viņš bija kora mēģinājumā. “Korī esmu, pateicoties sievai Gunai. Agrā jaunībā dziedāju, biju viens no galvenajiem dziedātājiem mūsu kompānijā, man tiešām patika. Un Guna, to atceroties, teica, lai dziedu korī. Faktiski man ir divi stimuli, kāpēc būt korī: viens, ka esam tikai četri vai pieci basi, un, ja es aiziešu, būs par vēl vienu mazāk. Otrkārt, man ļoti patīk Dziesmu svētki. Mani bērni dzīvo Rīgā, varu pie viņiem nakšņot un baudīt brīnišķīgo notikumu,” ar prieku teic J. Rukšāns. Viņš gan atzīst, ka gadu dēļ tas tomēr nav viegli — gan uzkāpt pa kāpnēm līdz estrādes skatuves augšai, gan visu laiku nostāvēt.

ES DARU TĀ…

“Ikdienas rituāls man ir brokastis gultā. Mēs ar sievu allaž pieceļamies sešos no rīta, es aizeju, uzlieku tējkannu, ieberu vienā krūzītē zaļo tēju, otrā kafiju, paņemu bļodiņu, tajā ielieku biezpienu, Guna pa to laiku sataisa zaļo kokteili, tad atgriežamies gultā, iedzeru pussauju tablešu, kas ir sirdij, holesterīnam, asinsspiedienam, diabētam, lēnā garā izdzeru ūdeni ar cidoniju sīrupu un smiltsērkšķu sulu, tad tēju, tad zaļo kokteili, tad apēdu biezpienu un noslēgumā izdzeru krūzīti kafijas. Tikai tad ceļos no gultas. Tad ar sievu izrunājam, ko šajā dienā darīsim, sākam rosīties, un desmitos ir otrās brokastis. Savukārt vakarā vienmēr ejam gulēt desmitos. To stingri ievēroju. Ja vien nav kāds vakara koncerts vai ciemošanās pie draugiem.”