Sešdesmit gadu vecumā restartēja savu dzīvi

Bijusī saldeniece BAIBA VĀRNA ir matemātikas skolotāja, izglītības darba vadītāja ar maģistra grādu, strādājusi arī par karjeras konsultanti un projektu koordinatori. Mīļi dēvēta par Rīgas Skolēnu domes mammu.

Plašāku atpazīstamību viņai pavēra piedalīšanās senioru iepazīšanās šovā Sirdslietas. Baiba stāsta par uzdrīkstēšanos krasi mainīt dzīvi, saviem iedvesmas un prieka avotiem, kā arī to, kā saprasties ar Visumu.

Sarkans puskažociņš, sarkanas lūpas, iedegums un silts smaids — tādu uz redakcijas sliekšņa ieraugu Baibu Vārnu. Staigājot pa Vecrīgu, kur notiek fotosesija, viņa atklāj, ka ar fototehniku ir uz tu. “Man patīk ķert mirkļus, kad cilvēki to neredz.” Kad pagriežamies Bastejkalna virzienā, viņa ierosina iet pa citu ielu, nevis to, pa kuru atnācām. Tas ir viens no principiem, ko viņa ikdienā ievēro, — vienmēr jāiet pa jaunu ceļu, jo tur tevi var sagaidīt iespējas, par kādām pat nenojauti.

No vadītājas par speciālisti

Baibas dzimtā puse ir Saldus rajons, Druva. Vēlāk viņa ieprecējās kaimiņu pagastā Lutriņos, savukārt pirmā darbavieta bija Blīdenē. “Biju Saldus cilvēks 42 gadus.” Bet tad viss mainījās, un šā gada janvārī apritēja 23 gadu, kopš Baiba par savu pilsētu sauc Rīgu.

“Kādreiz biju cilvēks, kurš sekoja sabiedrībā vispārpieņemtajiem likumiem un standartam — darbs, māja, bērni. Tajā pašā laikā manī brieda sajūta, ka esmu situācijā, kad kaut kas ir par šauru. Man patika mans darbs, bet sapratu, ka varu vairāk. Un tad vienā dienā atskanēja tālruņa zvans — vai negribi nākt strādāt uz Rīgu? Atbildēju — jā, gribu! Un aizgāju prom no tās dzīves, ko daudzi uzskata par laimīgu, — kad tev ir vadošs darbs ar labu algu, ģimene, kurā aug trīs dēli, savs dzīvoklis, mašīna. Aizgāju prom bez nekā, nezināju, kur dzīvošu un ko iesākšu. Jā, apkārtējie teica, ka tas ir neprāts, bet mums no malas vienmēr ir viedoklis par to, kā rīkoties. Vai bija viegli aiziet? Nē, nebija. Ar sajūtu, ka manī iekšā kaut kas burbuļo, dzīvoju piecus gadus.”

Atnākot uz Rīgu, Baiba no vadītājas kurpēm iekāpa citās — kļuva par vienkāršu speciālisti Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Jaunatnes nodaļā. Bet tobrīd tas nešķita svarīgi, jo darbs nesen dibinātajā Rīgas Skolēnu domē ar jauniešiem viņai šķita interesants. Iekšēji bijusi sajūta, ka enerģija kustas, jo viņa dara to, kas patiešām patīk. “Man iestādes un tituli nekad nav bijuši svarīgi. Tu nevari izcelt sevi un uz pārējiem skatīties no augšas. Visums to nemīl, Visums šādus cilvēkus sit uz leju.”

Strādājot ar jauniešiem, Baiba atdevusi ārkārtīgi daudz no sevis un nekad neesot rēķinājusi nedz ieguldīto laiku, nedz resursus. Tomēr pēc 13 Skolēnu domē aizvadītiem gadiem viņa saprata, ka šis posms dzīvē jānoslēdz. Un desmit gadus pirms pensijas atkal uzdrošinājās sekot sirdsbalsij.

Jauniem izaicinājumiem nekad nav par vēlu

“Kad teicu, ka iešu bezdarbniekos, visi, kuri mani pazina, smējās un neticēja, ka tas ir stāsts par mani. Bet patiešām gadu biju bezdarbniekos. Šajā laikā nonācu pie numeroloģijas un iepazinu sevi no cita skatpunkta. Papildus apguvu arī rūnas un Taro kārtis. Protams, ik pa brīdim ierunājās mans matemātiskais prāts — drīz pabalsts beigsies, vajag strādāt! Bet sajūtas teica priekšā, ka šis laiks ir jāizbauda līdz galam. Un tad sākās stāsts par palīdzēšanu. Vispirms viena paziņa pavaicāja, vai nevēlos atnākt dažus mēnešus piepalīdzēt. Aizgāju un likumā atļauto laiku nostrādāju. Pēc tam atpakaļ uz bezdarbniekiem. Tad piezvana vēl cits, kuram vajag palīdzēt darbā ar jauniešiem,” atminas Baiba. Beigu beigās šī piepalīdzēšana izvērtās par darbu septiņu gadu garumā. Baiba bija projektu koordinatore biedrībā Eiropas kustība Latvijā, kur veidoja projektus skolās.

Ar palīdzēšanu sākās arī Baibas sadarbība ar mūziķi Ainaru Bumbieri, kas ilga pēdējos trīsarpus gadus. “Es pēc horoskopa esmu Dvīnis, un Dvīnim vajadzīga kustība. Kad es kustos, rodas idejas un enerģija. Vasaras mēnešos mēdzu aizvietot šoferus Rīgas domē, kuri bija devušies atvaļinājumā. Reiz mājas pagalmā nejauši sastapu Ainaru Bumbieri. Bija sestdiena, un dziedātājs pavaicāja, vai gadījumā nevaru viņu aizvest uz koncertu. Protams, varu.

Nepilnu pusgadu biju viņa šoferis. Tad sāku skatīties, ko viņš koncertos dara, fotografēt, filmēt, palīdzēju kaut ko atnest vai aiznest, sakārtot skatuvi. Brīžiem darbojos pat ar skaņu un gaismu. Tā kļuvu par viņa asistenti un atklāju pilnīgi jaunu pasauli. Tagad, kad esmu atpūtusies, pati brīnos, kā varēju būt tādā režīmā — katru dienu cēlos ar domām par darbu un gāju gulēt ar domām par to. Reizēm sanāca strādāt pat septiņpadsmit, deviņpadsmit stundas dienā.”

Par pagrieziena punktu, kas pamudināja pieņemt lēmumu atkal dzīvot citādi, kalpoja šovs Sirdslietas. “Pats pirmais signāls bija tas, ka sāka parādīties traumas. Līdzko tu sāc slimot un visādas ķibeles ķeras klāt, Visums šādā veidā dod zīmi — padomā, ko tu dari!”

Nepalaist garām īsto

Piedalīties šovā Baibu pamudināja kāds draugs, kurš teicis — vajag parādīt, ka arī pensionārs var dzīvot citādi! “Aizejot uz atlasi un ieraugot tur priekšā vairākus simtus cilvēku, nodomāju — mamma mia! Kad nokļuvu to sieviešu vidū, kuras vīrieši izvēlējās randiņiem, nodomāju — āprāts!” (Garšīgi smejas.)

Baiba neslēpj, ka, ejot uz tikšanos, izjutusi satraukumu. Sen taču nav bijusi uz randiņiem! Viņa sapratusi, ka nav vērts tēlot to, kas viņa nav, tādēļ bijusi īsta un patiesa. Un, lai gan romantiskas attiecības ne ar vienu kungu tā arī neuzplauka, Baiba uzskata, ka pamēģināt bija vērts.

Saullēktu maģija

Tagad Baiba bauda piepildītu un interesantu ikdienu pensijā un smej — neviens netic, ka viņai tūlīt būs 66 gadi. Viņas diena sākas ar iziešanu uz balkona, lai sasveicinātos ar sauli. Saullēkts Baibai ir īpašs brīdis. Dienas turpinājums gan reti kad ir vienāds. “Esmu impulsu cilvēks. Tikko ēdu pusdienas, bet jau nākamajā mirklī varu būt ceļā uz Saldu pie savas bijušās frizieres.”

Katru dienu savā feisbuka kontā Baiba veido ierakstu, kur dalās ar informāciju par to, ko šajā dienā labāk darīt vai nedarīt, kam pievērst uzmanību. Tā tas esot jau piecus gadus. “Neesmu mācīta astroloģe, psiholoģe — vienkārši cilvēks, kurš dalās ar savu pieredzi.”

Restarts Ēģiptē

Arī pašai Baibai ir svarīgi sadzirdēt sevi un izbaudīt laiku ar sevi, tādēļ par tradīciju kļuvis ikgadējais ceļojums uz Ēģipti. “To neviens nesaprot, kādēļ jau septiņas reizes pēc kārtas braucu uz vienu un to pašu vietu. Tāpēc es ceļoju viena. Man patīk, ka man ir miers un ne par ko nav jādomā.” Ēģiptē Baiba parasti pavada divas trīs nedēļas, kuru laikā pilnībā atslēdzas no ārpasaules — izslēdz telefonu, nelieto internetu un neskatās televīziju. “Atbrīvoju galvu no visa liekā. Tas ir restarts prātam, emocijām, ķermenim.”

Savukārt, ja enerģijas ir par daudz un tā prasīties prasās iztērēties, Baibai palīdz sports. Pirms saniķojās ceļgals, viņa nodarbojās ar kikboksu un tagad plāno treniņus atsākt.

Ignorē iesīkstējušos stereotipus

Baiba ir pārliecināta, ka iedvesmai tiešām nav vecuma. Un vislabāk iedvesmoties var, darot to, ko vēlies, — patiesi un no sirds. “Dzīvot ar iedvesmu var tikai tad, ja tu ignorē iesīkstējušos stereotipus. Nereti paši tuvākie ir tie, kuri velk atpakaļ pie stereotipiem un attur no jaunām iespējām, sakot tādas frāzes kā ko tu dari, vai tev to vajag, kā tas izskatīsies, tā neviens neuzvedas… Tā Visums pārbauda, vai tu esi pārliecināts par to, ko dari. Saviem jauniešiem vienmēr mācīju — jo vairāk tu kļūdīsies, jo vairāk dzīvē sasniegsi. Ja ir kļūda, tad tikai tādēļ, lai tu kļūtu labāks. Tie, kuri baidās kļūdīties, saēdīs paši sevi. Manuprāt, iedvesma ir tad, kad jūties brīvs darīt to, ko gribi tu pats, nevis to, ko no tevis sagaida citi. Izrauties var ikviens, jautājums — vai tu to gribi. Tu pats sev esi vienīgais iedvesmas avots.”