"Dzīve bez cilvēkiem man būtu nāvējoša."

Poliklīnikas ķirurģiskā kabineta medmāsu NADEŽDU SADRETDINOVU reti kurš uzrunā uzvārdā. Ne visi to pat zina, jo daudziem viņa ir tikai māsiņa Nadežda, vienkārši Nadežda vai arī Andreja, Igora un Evas mamma.

Īsti neatceros, pirms cik gadiem pirmo reizi ar viņu satikos, jo šķiet, ka Nadeždu pazīstu jau ļoti sen. Kaut gan īstenībā diezin vai būs vairāk par gadiem pieciem. Kad man stāstīja, ka Nadežda ir no Baltkrievijas, pirmā doma bija - bet viņa tik labi runā latviski! Ar Nadeždu ļoti ātri var atrast kopīgu valodu, un jau pēc pirmās tikšanās reizes liekas, ka viņa pazīstama jau gadiem.

Bieži esmu domājusi, kas viņā ir tik īpašs, ka bez šaubīšanās viņai var uzticēt daudz ko tādu, ko citam varbūt neteiktu arī pēc desmitiem pazīšanas gadu. Un vēl esmu domājusi, ka no viņas noteikti iznāktu laba psiholoģe, jo Nadežda prot cilvēkus uzklausīt.

Laikam jau nekad viņa neiemācīsies kādam atteikt, vienalga, ko arī viņš lūgtu. Kaut pati saka, ka noteikti esot jāiemācās pateikt arī nē, īpaši bieži to atgādinot pēc tam, kad bija piekritusi šai intervijai, pēc kuras esot pazaudējusi gan sirdsmieru, gan naktsmiegu. "Es taču neko tādu neesmu izdarījusi, lai cilvēkiem būtu interesanti par mani lasīt," viņa man teica, piebilstot, ka tikai draudzības dēļ esot šai savas dzīves lielākajai avantūrai piekritusi.

Taču man šķiet, ka par Nadeždu noteikti ir vērts pastāstīt. Kaut vai tāpēc, lai tie, kam dzīve rādās tikai drūmās krāsās, kas visapkārt redz tikai negatīvo, izlasītu un padomātu. Jo daudz atkarīgs no paša cilvēka, lai saskatītu arī ko gaišu un jauku bez lielas naudas, dārgām mantām, labi apmaksāta darba un citiem materiāliem labumiem.

Trīs bērnu mammai Nadeždai, kas saņem medmāsas algu un nepārtraukti gudro, kā savilkt galus kopā, tiešām būtu pamats žēloties par grūto dzīvi. Taču viņa tajā pašā laikā vakaros atskries uzlikt bankas, iepotēt vai pārsiet brūci un līdz sirds dziļumiem apvainosies, ja pavaicāsi, cik esi viņai parādā par to, ka tavu ērtību labad viņa ziedojusi sava brīvā laika stundas. Jo viņa taču nav nākusi naudas dēļ, bet gan lai palīdzētu un grūtā brīdī uzmundrinātu.

Vai vienmēr esi gribējusi kļūt par medicīnas māsu?

- Ja teikšu jā, tad melošu. Kad iestājos medicīnas skolā, man bija 16 gadu. Biju beigusi 9. klasi un vēl nedomāju par profesijas izvēli. Priekšā bija 10. klase un brīva vasara. Kad tev ir sešpadsmit, laiks neskrien tik ātri. Liekas - priekšā vēl vesela mūžība, lai saprastu, ko tu gribi, un tad to arī izvēlētos. Tajā vecumā cilvēks nebaidās no kļūdām. Kas lai zina, kādu profesiju es būtu izvēlējusies, ja skolā mācītos vēl vienu gadu?

Bija vasara, līdz mācību sākumam palikušas sešas nedēļas brīva laika un nenostrādāta vasaras prakse. Taču tieši tajā nedēļā, kad bija jāstrādā, man radās iespēja braukt uz Kijevu ar deju kolektīvu, kurā tolaik dejoju. Atgriežoties no brauciena, uzzināju, ka nedēļas vietā man būs jāstrādā divas. Ja nē, tad praksi neieskaitīs un 10. klasē nepārcels. Pateicu, ka nevajag arī. Esmu diezgan impulsīvs cilvēks - ja ko pasaku, atpakaļceļa vairs nav.

Un tā gada pārdomām vairs nebija, pietika piecu minūšu, lai izlemtu braukt uz Latviju stāties medicīnas māsu skolā. Tāda doma radās tāpēc, ka mana kaimiņiene arī brauca.

Atbraucu uz Ventspili un, pašai negaidot, iestājpārbaudījumus nokārtoju diezgan labi, dabūju arī stipendiju.

Negribējās atgriezties mājās?

- Par atgriešanos domāju no pirmā mācību gada līdz pēdējam. Šī doma mani sildīja un deva spēku tālākai cīņai, jo ļoti gribējās pierādīt, ka mans lēmums ir nemainīgs. Pati taču izvēlējos braukt tik tālu. Mums Gomeļā arī bija medicīnas skola, atradās tikai 50 kilometrus no mājām. Taču tajā brīdī man gribējās mukt iespējami tālāk. Drošināja arī tas, ka es nebraucu viena.

Vienmēr esmu vēlējusies redzēt jūru. Tā atstāja uz mani lielu iespaidu, varētu teikt - jūra mani apbūra. Arī Ventspils kļuva manai sirdij tuva pilsēta. Vēl joprojām braucu uz turieni, lai atgūtu enerģiju, spēku un pārliecību. Kad tuvojos pilsētai, man jau gribas lidot.

Kā nokļuvi Saldū?

- Kad pabeidzu skolu, ļoti gribēju atgriezties Baltkrievijā. Taču tajā laikā bija prasība pēc skolas beigšanas obligāti trīs gadus nostrādāt, kur norīko. Diplomu uzreiz neatdeva, jo bijuši gadījumi, kad meitenes neierodas norīkojuma vietās.

Septiņas mūsu skolas meitenes pieprasīja Saldū. Arī es biju viena no viņām. Atkal virsroku ņēma mans impulsīvais raksturs, un es nebraucu vis uz norīkojuma vietu, bet gan uz mājām, lai iestātos darbā. Tur man pateica, ka bez diploma darbā nevar pieņemt. Vajadzēja braukt atpakaļ.

Tā ar nokavēšanos tomēr ierados Saldū. Aizgāju pie slimnīcas galvenā ārsta daktera Brieža, pie viņa tobrīd bija arī poliklīnikas vadītāja daktere Feiknere. Šausmīgi pārbijusies, paziņoju, ka esmu ieradusies strādāt. Biju nokavējusi, visas meitenes jau bija sadalītas pa nodaļām, un slimnīcā medmāsas vairs nebija vajadzīgas. Dakteris Briedis skaļi teica: "Nu kur lai tevi lieku?" Jau sapriecājos, ka manas cerības braukt mājās negaidīti piepildīsies, ja jau nosūtījuma vietā neesmu vajadzīga. Te pēkšņi daktere Feiknere saka: "Ņemu viņu uz poliklīniku!" Šoks bija tik liels, ka pirmajā brīdī no pārdzīvojuma pat nevarēju parunāt. Vienā mirklī cerība par mājām izzuda.

Mani norīkoja strādāt par māsu ādas un veneroloģisko slimību kabinetā. Biju apjukusi - ne darba pieredzes, ne valodas zināšanu. Tas ļoti sarežģīja kontaktēšanos ar pacientiem, un es sarku biežāk nekā viņi. Man paveicās, ka pēc neliela laiciņa piedāvāja strādāt ķirurģiskajā kabinetā.

Tu tomēr iemācījies latviešu valodu. Vai bija grūti?

- Tā kā nezināju valodu, nepārtraukti biju stresā. Bija kauns nesaprast, ko man saka, ka nevaru cilvēkiem atbildēt latviski. Nepārtraukti uztraucos, vai visu, ko man saka, saprotu pareizi. Latviešu vārdu krājums bija neliels, tāpēc teikumus veidoju kā bērns. Vairāk paļāvos uz intuīciju.

Latviešu valodu iemācījos pašmācības ceļā, jo pati to ļoti gribēju. Apzinos, ka arī tagad ne vienmēr runāju pareizi, jo domās joprojām tulkoju no krievu uz latviešu valodu. Man gan saka, ka runāju labi, kaut gan pašai tā neliekas. Līdz šim brīdim esmu ļoti pateicīga savam darba kolektīvam, kas ar lielu pacietību man iemācīja ne tikai strādāt, bet arī runāt latviski.

Pagāja trīs obligāti nostrādājamie gadi. Kāpēc neizņēmi dokumentus un nebrauci prom, kā kādreiz vēlējies?

- Mācoties medicīnas māsu skolā, ieguvu ļoti daudz draugu. Viena no labākajām draudzenēm joprojām dzīvo Ventspilī, viņu es ļoti bieži apciemoju. Arī, strādājot Saldū, mans draugu loks paplašinājās. Es ātri pierodu pie cilvēkiem un ļoti augstu vērtēju draudzību. Arī darbs man ļoti patīk un rada gandarījumu. Tā bija mana pasaule, kuru pati izveidoju un no kuras vairs nevarēju atteikties.

Vai tagad esi apmierināta, ka izvēlējies medicīnu?

- Tagad es saprotu, ka tas bija mans liktenis. Citā profesijā sevi pat nevaru iedomāties. Nemūžam nedomāju, ka man tik ļoti iepatiksies ķirurģija. Jo te tu reāli redzi savu padarīto darbu. Vēl jo lielāks gandarījums ir tad, kad jūtu - arī cilvēki apjauš, ka varu viņiem palīdzēt. Tas varbūt ir galvenais, kas mani notur medicīnā, jo pašreiz tā diezgan zemu kotējas. Valsts medicīnu neatbalsta, sliktā finansējuma dēļ rodas ļoti daudz sarežģījumu. Cilvēkiem pašiem jāsedz daļa no izdevumiem, un daudzi to nevar atļauties.

Tu esi strādājusi ar dažādiem ārstiem. Vai tev bijušas arī lielas autoritātes?

- Šajos gados esmu strādājusi ar daudziem ārstiem. Vēl šodien atceros katru no viņiem, jo katrs atstāja labu iespaidu, katrs iemācīja kaut ko jaunu, lai es varētu justies drošāka savā profesijā.

Ļoti viegli bija strādāt ar dakteri Boļšaku, jo viņš bija arī jautrs, ar labu humora izjūtu. Ar lielu cieņu atceros dakteri Pūci, Dubinsku, Vasiļjevu, Veinbergu. Ļoti liela autoritāte man joprojām ir dakteris Gavelis. Ar prieku un pateicību atceros to laiku, kad strādājām kopā. Viņš vienmēr bija smaidošs, pacietīgs, nekad nepacēla balsi. Droši jutos, strādājot ar dakteri Čemu. Raugoties viņa darbā, uzreiz redzams, ka viņš ir dzimis ķirurgs.

Nekad necienīšu ārstus, kas māsu var pazemot pacienta klātbūtnē.

Ar lielu pateicību atceros arī ķirurģiskā kabineta māsiņu Veltu Pilenieci, kas mani ievadīja darbā. Tagad viņa ir pensijā, taču joprojām satiekamies, atceramies toreizējos laikus.

Kā tava mamma uzņēma, ka tu pusaudzes gados aizgāji tik tālu prom no mājām?

- Pusaudža gados reti kad tiek ņemtas vērā vecāku jūtas. Tikai tagad apzinos, cik grūti viņai bija samierināties ar manu lēmumu. Katra mamma zina, ka pienāks brīdis, kad bērns izvēlēsies savu ceļu. Manai mammai toreiz noteikti nebija viegli, jo izlēmu aizbraukt tik pēkšņi. Taču viņa labi zināja arī manu raksturu - ja es ko izlemju, tad tā arī būs. Mēs nekad nestrīdējāmies, jo mamma pati mācēja un mani mācīja respektēt otra cilvēka lēmumu arī tad, ja pats nepiekrīti viņam.

Kā tu pati kā mamma uztver, kad tavi bērni tev kādreiz runā pretī?

- Pirmais, kas man vienmēr nāk prātā - nu kā viņi tā var, es taču viņiem gribu tikai labu. Mēs, pieaugušie, daudz ko no dzīves esam iemācījušies. Un gribam, lai arī bērns uzreiz visu saprot. Ja viņš runā pretī, uzreiz ir dusmas. Mācos tās apvaldīt, jo saprotu, ka bērni ir tajā vecumā, kad viņiem ir arī savs viedoklis, savas vēlmes, ko varbūt ne vienmēr varu uzminēt. Viņiem jāļauj kaut ko lemt arī pašiem.

Attiecībās ar bērniem pieaugušie biežāk izvēlas vieglāko ceļu, jo pavēlēt jau vienmēr ir vieglāk. Bet, kad iedomājies to pavēli attiecinātu uz sevi, saproti, ka ne vienmēr tev ir iedvesma prasīto izpildīt, ka tev ir savi uzskati par šo pavēli. Tad jau sāc mazliet savādāk domāt.

Kā tagad jūties, kad Latvija un Baltkrievija ir divas neatkarīgas valstis?

- Kad pirms daudziem gadiem atbraucu šeit mācīties, jau tad iekšēji jutu, ka šī tomēr ir savādāka zeme, kaut gan Baltkrievija un Latvija skaitījās vienā valstī. Un jau toreiz sapratu - lai šeit justos labi, man jāzina valoda. Man tas nebija ar pavēli jānosaka.

Latvija kļuvusi par manām mājām. Es, protams, skumstu, ka tik vienkārši nevaru vairs tikt uz Baltkrieviju, kur dzīvo mani tuvinieki. Desmit gadus neesmu tur bijusi, jo brauciens izmaksā dārgi, un to ar savu medicīnas māsas algu nevaru atļauties. Arī dokumentu kārtošana ir ilgs un sarežģīts process.

Mans vecākais dēls Andrejs šobrīd strādā Īrijā. Ja es tagad kaut ko dzirdu par šo man līdz šim pavisam svešo valsti, man tā šķiet tik tuva, ka dažreiz pat asaras saskrien acīs. Jo tur tagad atrodas svarīgākā daļa no manis - mans bērns.

Cik svarīgi tev ir ik pa laikam apmeklēt kādus kursus?

- Medicīna nestāv uz vietas, tajā arvien ir kaut kas jauns. Es strādāju ķirurģijā un pamazām aizmirstu citas nozares. Ja ik pa laikam ir iespēja atjaunot zināšanas, tas taču ir brīnišķīgi. Arī darbā tagad nemaz nedrīkst strādāt, ja kursos nesakrāj noteiktās kredītstundas. Vienīgi žēl, ka šī obligātā prasība neatbilst mūsu materiālajām iespējām. Manuprāt, ja ir šāda prasība, tad vajadzētu radīt iespēju kursus atmaksāt. Tagad maksājam pašas no savas nelielās aldziņas.

Ja tev būtu materiālas iespējas, ko tu pati vēl ļoti gribētu apgūt?

- Vēlēšanos man ir ļoti daudz. Negribētu gan tās skaļi izteikt, lai neaizbaidītu to piepildīšanos.

Vai šofera kursi tavā dzīvē bija avantūra vai nepieciešamība kaut ko jaunu izmēģināt?

- Tā nebija avantūra, kaut gan pēc dabas esmu avantūriste. Pirkt mašīnu nav mans mērķis, kaut gan dzīvē nekad neko nevar izslēgt. Ticu brīnumiem un parasti saku: "Cerība mirst pēdējā." Man patīk mācīties un pārbaudīt, uz ko esmu spējīga, tāpēc arī aizgāju uz šoferu kursiem. Pieturos pie principa, ka viss, ko cilvēks iemācās, dzīvē reiz var noderēt.

No kā tu baidies?

- Man patīk bailes pārvarēt, jo esmu optimiste. Uzskatu, ka cilvēks var visu, ja saņemas, ja viņam ir mērķis. Ja pats netiec galā, meklē draugu atbalstu. Jāmīl dzīve un nedrīkst baidīties no tās.

Tevi parasti redz smaidošu, jautru, kaut gan tava dzīve ne vienmēr bijusi rožu lauks. Kas tevī notur optimismu?

- Optimisms ir mans galvenais dzenulis. Man ļoti patīk cilvēki, es nevaru ilgi būt viena pati. Tas man būtu nāvējoši. Esmu gatava palīdzēt, ja tas ir manos spēkos. No sirds priecājos, ja visiem ir labi. Patīk būt jautrā, foršā kompānijā. Nepatīk drūmas sejas, jo tad pašai kļūst ļoti smagi. Tad esmu gatava pat dumji parunāt, lai tikai citiem uzlabotu garastāvokli.

Vai ir kas tāds, kas tev pilnīgi nav pieņemams?

- Ļoti nepatīk negodīgums, nodevība, intrigas, kas tiek vērptas aiz muguras. Visa mana būtība līdz matu galiem ir pret šādu rīcību. Nepatīk, ja cilvēks bezatbildīgi pazemo otru. Ja to redzu, varu kļūt arī dusmīga un to arī izrādīt.

Vai par nākotni arī esi padomājusi?

- Tik tālu gan vēl neesmu aizdomājusies, jo dzīvoju šodienai. Mēģinu daudz nesapņot, lai vēlāk nebūtu sāpīga vilšanās. Cenšos visu pieņemt, kā ir, un meklēt variantus, kā dzīvi uzlabot. Priecājos, ja viss izdodas.

Vienu gan ļoti vēlētos - lai mani bērni būtu laimīgi un varētu piepildīt visas savas vēlmes. Un lai es vienmēr spētu viņus saprast un atbalstīt.