"Ja strādās, bez maizītes neviens nepaliks."

Klausoties kursīšniecē VELTĀ SOVARDĒ, laiks paskrien nemanot. "Bērniņ," - viņa ik pa brīdim mani uzrunā. Tas skan tik neviltoti, vienkārši un mīļi. Tāpat kā viņas rāmi plūstošais stāstījums par savu dzīvi.

"Esmu te dzimusi, bērnību pavadījusi, apprecējusies. Šo mājiņu ar vīru nopirkām. 22 gadus nostrādāju saimniecībā pie barojamiem lopiem. 1985. gadā vīrs nomira. Tā es dzīvoju viena pati. Man ir trīs bērni un seši mazbērni. Viena meita strādā Saldū par medmāsu, otra - Zaņā par skolotāju, dēls - "Saldus siltumā".

Briesmīgākā nelaime ir karš.

Karš izšķīra mūsu ģimeni. Divi mani brāļi nokļuva Anglijā, bet mēs ar jaunāko brālīti esam palikuši te. Tikai 1953. gadā caur svešiem cilvēkiem uzzinājām, ka brāļi ir dzīvi. Mani sauca uz čeku, sita kulaku galdā un prasīja, kur atrodas brāļi. Neticēja, ka nezinu.

Tas bija briesmīgs laiks. Pēc kara jaunos ņēma palīgā atmīnēšanā. Bija jāstaigā pa laukiem, jāsavāc un jāaprok kritušie - cilvēki un lopiņi. Vakarā mamma teica: "Bērniņ, velc nost tās drēbes, šausmīgi smird..."

Brāļi ciemojušies pie manis. Brīnumainā kārtā pēc 50 gadu šķiršanās es viņus pazinu. Viņi mani gan nē. Žēl, ka vecāki nesagaidīja viņu atbraukšanu. Mammīte nodzīvoja līdz 96 gadiem.

Pati gan nekur nevaru aizbraukt, kājas vairs labi neklausa. Apkopju savu gosniņu, kaķīti un vistiņas. Dakteris teica: "Ja jūs nekustēsieties, vairs nemaz nepaiesiet." Uz veikalu gan aiziet nevaru. Bet bērni atbrauc katru nedēļu, atved man maizīti, citu pārtiku.

Ulmaņlaikos arī nebija viegli.

Labi atceros vecos Ulmaņlaikus, ko tagad visi slavē. Taču toreiz zemniekiem tāpat bija grūti. Tēvam bija jāizmaksā mantojums pieciem brāļiem un māsām. Vēl bija jāsamaksā apdrošināšana, zemes rente. Brauc pie kalēja - jāmaksā, brauc uz dzirnavām - jāmaksā.

Kad abi brāļi gāja vidusskolā, bija jāmaksā 120 latu skolas nauda katram. Un forma bija obligāti jāpērk. Saldū internāta nebija, viņi dzīvoja pie vecas tantiņas. Vecāki veda produktus, viņa taisīja ēst, un par to vēl katru mēnesi 5 lati bija jāmaksā.

Atceros, kā uz Reņģes staciju vedām nodot lopus. Izgājām jau vakarpusē. Brīžiem tēvs iet ratiem no aizmugures dzīt, brīžiem es. Arī cūkas vedām. Mamma mazgāja, lai būtu baltas. Aizbraucām, bet mums saka - cūkai kājas par garu, izbrāķē. Labi, ka bija arī uzpircēji, bet tie maksāja mazāk. Šodien taču tāpat - viens uzpircējs maksā mazāk, cits vairāk.

Bez darba nevienos laikos pie maizītes nevar tikt. Bet mums šodien daudz jaunu cilvēku slaistās bez darba. Atnāk pie kaimiņienes viens un prasa latu. Viņa atbild: "Vispirms man izpļauj sētu." Vienreiz viņš izpļauj arī. Bet pagājušovasar paprasa divus latus un pēc tam vairs nerādās. Šodien nejautā, vai tu nevari aizdot, viņam ir jāiedod. Reiz man saka - nav, par ko maizīti nopirkt. Es to latu iedodu. Pēc laika pļauju gosniņai āboliņu, tas cilvēks iet garām, galvu nodūris. Nodomāju - cilvēk mīļais, es jau tev neprasu to latu atpakaļ, bet vismaz pasaki, ka nevari atdot. Piedāvātu nopīt grozu, ko labi pieprot. Bet viņš mūk.

Es savu piena kanniņu nododu, iznāk kāds latiņš klāt pie pensijas. Tas nekas, ka jāceļas naktī trijos, jo četros pieninieks brauc. Bet viņš ir piebraucis klāt, man piens nekur nav jānes.

Šodien cilvēki palaidušies šausmīgā dzeršanā. Dzirdu runājam; "Man ir tāda depresija..." Ja man kādreiz nekur nav miera, palasu grāmatu, bērniem saadu zeķes un cimdus, paskatos televizoru vai aizeju pie kaimenes parunāties. Kur tad tu liksies, zemē taču neielīdīsi! Vai tāpēc jāsāk dzert? Visu naudu nodzer, un tad jāsāk diedelēt - vai tev nav kāds sīpols, kartupelītis? Es jau dažreiz iedodu, kaut bērni rājas. Bet, kad man vajag palīgā sienu savākt, viņam nekad nav laika...

Vecāki man daudz iemācīja.

Tēva saimniecībā esmu strādājusi no bērna dienām, mums algota darba spēka nebija. Tēvam bija vecsaimniecība - 49 hektāri. Esmu pateicīga saviem vecākiem, ka viņi mūs, bērnus, pie darba radināja.

Es arī savu bērnus esmu audzinājusi pie darba. Fermā man bija 60 buļļu. Visa barība uz muguras jāsanes, mēslus ar truli stūmām ārā. Nāca ikmēneša sanitārā diena, metra augstumā visa ferma jānobalsina, buļļi jāmazgā. Tāpēc jau tagad vairs ne roku, ne kāju nav. Meitenes, kā no skolas mājās, tā šurp uz fermu.

Kad mazbērni atbrauc, es viņiem arī lieku strādāt. Bija jākrauj malka. Teicu: es jums samaksāšu, katrs piecīti dabūs. Jāņu rītā pēc svinēšanas visi ienāk gulēt, bet mazdēls ņemas pa malkas šķūni.

Manā bērnībā svētdienā bērni brauca vecākiem līdzi uz baznīcu. Tētis svētdienās nevienam neļāva strādāt. Man bija tāds niķis - ielīdu otrā istabā, kur mani neredz, un adīju, jo mani dikti interesēja rokdarbi.

Vecāki mani nekad nav pēruši. Pietika tēvam uz mani tikai paskatīties. Vēl šodien atceros vienu gadījumu. Bija nopļauti rudzi, man bija jānogrābj grāvmalas. Gribēju ātrāk izdarīt, tāpēc nogrābu tikai malu. Tēvs prasīja: "Meit, vai tur labi darbu padarīji?" Protams, atbildēju piekrītoši. Taču papus pavaicāja: "Bet kas tad to grāvja dibenu izgrābs?" Bija vien jāņem grābeklis. Tā arī savus bērnus esmu radinājusi - padariet lēnāk, bet kārtīgi. Es par saviem bērniem un mazbērniem nevaru sūdzēties, man ir prieks par viņiem.

Kas tagad nekaiš?

Par savu dzīvi šodien esmu pateicīga Dievam un arī valdībai. Saņemu savu pensiju, pastnieks katru mēnesi to klāt pienes. Izrēķinu - tas malkai, tas siena savākšanai, tas zemītes aparšanai. Pārējais paliek man. Kad bērni atbrauc, vēl ciema kukuli atved.

Arī pagasta vadība ir laba. Nesen bija pensionāru vakars. Es jau vairs nevaru aiziet sabiedrībā, man Ziemassvētku paciņu atveda uz māju. Man jau neko nevajag, visa ir gana. Bet ir prieks - redz, atceras, ka tu vēl tāds te esi.

Kad es 1937. gadā sāku iet skolā, pirmās klasītes atradās tālu no centra. Tēvs mani, astoņgadīgu meitēnu, pirmdienās aizveda un uz visu nedēļu atstāja internātā. 1938. gadā uzcēla jauno skolu, bet arī līdz tai iznāca iet kādus 8 kilometrus. Kas tagad nekait, bērnus ved ar autobusu. Dažam mājas nemaz nav tik tālu, bet viņš stāv, sasalis zils, un gaida autobusu."