Vēl Brocēnu hokejistus atceras. Bet... cik ilgi?

Dienā, kad Zviedrijā sākās Pasaules čempionāts hokejā, tikos ar mūsu pašu hokejistiem Juri Ozolu, Dinu Maslovski un Askoldu Vārpiņu, kuri kopā ar komandu "Brocēni" tikko aizvadījuši savu sportisko sezonu. Ventspils Olimpiskā centra kausa izcīņā "Brocēniem" ir 2. vieta.

Mūsējie prot spēlēt hokeju

Pēc sešu gadu pārtraukuma komandai šosezon atkal bija nosaukums "Brocēni". Hokejisti par to ir lepni. "Komandā visi esam latvieši, bet Ventspilī mūs konsekventi sauc par krieviem. Apvainojušies neesam, un Brocēnu vārdu aizstāvējām godam," saka komandas spēlējošais treneris Juris Ozols.

Dins Maslovskis piebilst: "Kas mūs aicināja, visus šos gadus, pie tiem arī spēlējām. Esam pārstāvējuši Ventspili, Kuldīgu, Saldus "AZ - Inter", arī Ventspils motoklubu "Rodeo". Tiklīdz iesaistījāmies kādā komandā, vietējie pie spēlēšanas vairs netika. Tāpēc beidzot uztaisījām paši savu komandu, apvienojoties tiem, kas Brocēnos kādreiz mācījās spēlēt hokeju. Te hokeja tradīcijas kādreiz bija ļoti labas. Mēs bērnībā visu savu brīvo laiku pavadījām stadionā, un "Zelta ripas" turnīri bija mūsu pirmās nopietnās sacensības. Viss pajuka deviņdesmito gadu sākumā, kad sporta kompleksu Brocēnos pārņēma Valters ar basketbolu."

"Piecdesmit gadus tā vieta bija Brocēnu cilvēkiem, tagad... Nenopietni! Vienmēr skan arguments: hokejisti un futbolisti ir dzērāji. Labi, neesam ideāli, savu reizi arī iedzeram alkoholu. Bet tas ir civilizēti, un ar hokeju tam nav nekāda sakara. Dzērājs hokejā vispār neko nespēj paveikt," sašutis J. Ozols.

Par mūsu hokejistiem turnīru organizētāji parasti priecājas, bet,kad "svešinieki" sāk apspēlēt vietējos un izcīnīt godalgotās vietas, tiek meklētas dažādas "utis". Brocenieki prot spēlēt hokeju, un stāsta, ka grūti cīnīties ar tiem, kas šo spēli tikai mācās, daudz iespēju gūt traumu. Brīžiem nācies "sakost zobus" un pielāgoties ventspilniekiem, kuru sportiskais līmenis ar katru gadu tomēr aug. Tiesneši mūsējos esot "koduši" vareni. Noraidījumu ziņā "Brocēni" bijuši absolūtie līderi. Notikusi pat sapulce, kurā mūsējiem vaicāts: spēlēsiet vai turpināsiet kauties? Taču tāda īsta kautiņa pat neesot bijis. Ar izcīnīto 2. vietu brocenieki ir apmierināti, bet ventspilnieki nebūt nav priecīgi, ka 1. vieta bija jāatdod talsiniekiem, 2. - mūsējiem.

Komandas treneris saka, ka visi hokejisti spēlējuši labi, bet neaizvietojams bijis komandas vienīgais vārtsargs Egils Žukas, kurš nav izlaidis nevienu spēli.

Nākotne ir ļoti neskaidra

Atrast vietu, kur trenēties un spēlēt hokeju, nav tik viegli. Ventspilī priekšroka tiek dota masu slidotājiem, tāpēc hokejisti uz ledus tiek tikai deviņos vakarā. Izskatās, ka nākamajā sezonā ventspilnieki gribēs paturēt balvas savā rajonā un "Brocēniem" savā čempionātā neļaus piedalīties.

Jelgavā hokeju spēlē ļoti daudzi, bet sportiskais līmenis ir vēl zemāks. Pēc draudzības spēles tur mūsējiem pateikts: paldies, bet jūs pie mums nederiet. Tāda pati atbilde bijusi arī Liepājā. Neviens savā čempionātā negrib pārāk stipru pretinieku no sveša rajona.

Bet "Brocēni" ir amatierkomanda. "Hokeju spēlējam dvēselei. Tas ir mūsu hobijs, jo ikdienā katram ir savs darbs," saka Juris Ozols. "Augstākā līmenī finansiālu apsvērumu dēļ nevaram spēlēt. Rīgas amatierlīgā ir daudz komandu, bet tur spēles sākas vienpadsmitos, pat divpadsmitos naktī, arī darba laikā. Tas mums neder.

Laba ideja ir rīkot Kurzemes čempionātu, kurā piedalītos pilsētu komandas. Tajā mēs gribētu spēlēt. Nākotnes plāni vēl ir neskaidri, bet gadus piecus vēl hokeju negribētu pamest.

Paldies, ka šogad mūs atbalstīja Zigmunds Birzītis un "AZ - Inter", Viesturs Gaušis un "SVA", Brocēnu novada dome, Jānis Bertrāns un "Saldus mežrūpniecība", firma "Verteks" un ar transportu - Ulfs Ozols. Hokejs ir dārgs prieks."

Vajadzīga pašiem sava ledus halle

Aizvadītajā ziemā hokejistiem pusotru mēnesi izdevās slidot arī pašiem uz sava ledus. "Brocēnu vecajā slidotavā uzlējām ledu. Borti bija tādi, ka ripa reizēm gāja cauri, bet tur notika pat draudzības spēle ar kuldīdzniekiem. Saremontējām arī vienu ģērbtuvi. Saskaitīju, ka Saldus rajonā hokeju spēlē apmēram četrdesmit vīru. Tas ir daudz. "Timberjack" piedalās Talsu čempionātā, un arī ventspilnieku komandās vēl ir mūsējie," rēķina Askolds Vārpiņš.

Vīri uzskata: ja būtu pašiem sava ledus halle, tad no tiem vien, kas Brocēnos mācījušies spēlēt hokeju, tūlīt varētu izveidot trīs komandas.

Noteikti netrūktu arī bērnu komandu. "Saldū, Nākotnes ielas rajonā, puišeļi trijās vietās spēlē hokeju. Vasarā, spēlējot ar bumbiņu, notiek pat sētu mači. Tiklīdz uz ezera un dīķiem ir ledus, visur parādās hokeja vārti. Pilsētas domei jābūt atsaucīgākai un jāpalīdz. Pie sporta nama taču šoziem varēja uzliet slidotavu," pārliecināts J. Ozols.

Hokejisti izpētījuši, kā ledus halles izmanto citās pilsētās. Skolēniem uz ledus ir sporta stundas, noteikts laiks tiek atvēlēts masu slidošanai, pat jauniešu tusiņiem un diskotēkām, trenējas hokejisti, daiļslidotāji, kerlinga spēlētāji. Ja negribi slidot, tad caur kafejnīcas stikloto sienu vari vērot, kā to dara citi, vari doties uz saunu, trenažieru zāli vai skaistumkopšanas salonu.

Zviedrijā viena ledus halle no otras esot apmēram 50 km attālumā. Saldeniekiem braucot vienalga, uz kuru pusi, tuvāk par simts kilometriem nebūs.

Tomēr vairākas ģimenes savus mazos puišus regulāri vadā uz treniņiem.

"Tas ir sarežģīti. Manam puikam Jelgavā treniņi ir trīs reizes nedēļā. Maksa par ledu un ceļu mēnesī sanāk piecdesmit pieci lati. Vēl viss inventārs. Mēs hokejā esam tāpēc, ka mūsu tēvi to spēlēja. Gribas, lai arī mūsu bērni šīs tradīcijas turpinātu. Bet, cik daudz vecāku to var atļauties? Ja halle būtu, piemēram, Saldū, būtu daudz vienkāršak," tā Dins Maslovskis.

Hokejisti nodibinājuši Brocēnu bērnu un jaunatnes hokeja klubu ar statūtiem, kontu bankā. "Mums saka: izveidojiet grupas un parādiet, ko spējat. Bet hokejs taču ir jāspēlē uz ledus! Nevar taču nākamajam hokejistam tikai likt skriet krosu, kaut kad taču viņam ir jāsāk arī slidot," tā Ozols. "Mums bija arī kopīgi plāni ar Arturu Irbi, kurš gribēja sadarboties."

Pilsētas "dala nenomedītu lāci"

Par ledus halles iespējamo celtniecību Saldū tika spriests apmēram pirms trim četriem gadiem. Šurp brauca Latvijas Hokeja federācijas augstākā vadība. Ja pareizi atceros, tad tika apspriestas trīs iespējamās halles atrašanās vietas - pie bijušās "Lauktehnikas", netālu no Saldus pienotavas un pie Saldus tehnikuma sporta kompleksa. Tika apzināti pat bērni, kuri gribētu trenēties, spriests par sporta skolas paplašināšanu. Taču nekas no šiem plāniem nerealizējās.

Šī gada sākumā Latvijas Olimpiskajā komitejā projektus par Olimpisko sporta veidu centru veidošanu bija iesniegusi Saldus pilsētas dome un Brocēnu novada dome. Olimpiskā komiteja abus noraidīja, iesakot pašvaldībām apvienot spēkus kopīgam projektam. Loģiski, nevar normāli attīstīties divi Olimpiskie centri nepilnu desmit kilometru attālumā viens no otra. Neizprotama šķiet divu pašvaldību nespēja vienoties kopēja mērķa labad.

Hokejistiem šinī sakarā ir labs komentārs: "Saldus ar Brocēniem netiek galā savā mazajā "virtuvītē". Lācis vēl ir mežā, bet viņu jau sāk dalīt. No malas tas izskatās muļķīgi. Vienīgās cerības uz kādu privātu personu, kas spētu halli uzcelt."

Puikām stadions bija kulta vieta

"Stadions un ledus laukums Brocēnos ir mūsu tēvu roku celts. Slidot iemācījos četru gadu vecumā. Tēvs spēlēja hokeju, bet es ar daiļslidošanas slidām slidinājos pa skrejceļu, kur ziemā arī uzlēja ledu. Tur notika arī ātrslidošanas sacensības. Varētu teikt, ka Brocēnos bija šortreka pirmsākumi.

Atceros, ka līdz pirmajam ledum Brocēnu stadionā notika lielie darbi. Vieni spēlēja futbolu, citi grāba lapas, vēl citi slaucīja skrejceļus, "lāpīja" bortus. Tad arī bija liela kārtība, un stadions visu gadu bija bērnu pilns.

Pirms "Zelta ripas" sacensībām mēs trijos naktī gājām liet ledu. Darbnīcās, kur sildījāmies no sala, zāģu skaidās bija salikti āboli, jo ap stadionu auga ābeles. Vēl tagad atceros, cik tie bija garšīgi.

Mūs vakaros dzīšus dzina no stadiona uz mājām. Kādreiz tur bija ģipša skulptūra "Diska metēja", kurai vienas rokas pirksts bija izstiepts. Kāds bija mēģinājis tajā pirkstā ieķerties un pakarāties. Treneris Pauls Kitčenko pēc tam viņam neļāva "trīs gadus" stadionam tuvumā rādīties.

"Zelta ripas" sacensībās mēs reizes sešas septiņas izcīnījām pirmās vietas un tiesības braukt uz vissavienības mačiem, bet tikai ne reizi turp neaizbraucām. Vienmēr kaut kas atgadījās," tā J. Ozols. "Kādreiz Brocēnos tāda puišeļa nebija, kas nespēlētu hokeju. Mums fizkultūras stundas arī notika uz ledus. Kad braucām uz "Zelta ripas" sacensībām, klasē palika tikai meitenes. Brocēni bija vienīgā vieta, no kuras "Zelta ripā" piedalījās komandas visās trijās vecuma grupās."

Bet hokeja zinātāji, vēl šodien labi atceras "Brocēnu" zelta laikus - to, ka 1965. gadā mūsu komanda kļuva par Latvijas čempioni. Vēlākos gados izcīnīja arī sudraba un bronzas medaļas. Rīgā kāds septiņdesmitgadīgs slidu trinējs, vārdā Djeds, saldeniekiem un broceniekiem par šo pakalpojumu pat neņemot naudu, ja viņi zinot, kas ir Nikolajs Šalajevs (viens no broču spēlētājiem). Būtu žēl, ja labās tradīcijas paliktu tikai vēsturē.

Jauno hokejistu veikums

Kristaps Baltgalvis ar komandu "Aisbergs I" (1988./87. g.) - 1. vieta Latvijas čempionātā, 3. vieta Austrumeiropas līgā.

Gundars Gaušis no sezonas sākuma spēlēja komandā "Aisbergs", no februāra - "Dinamo - 88", kura Latvijas čempionātā izcīnīja 4. vietu. Piedalījies turnīrā Amerikā.

Gunārs Skvorcovs ar komandu "Dinamo" (1989./90. g.) - 4. vieta Latvijas čempionātā.

Miks Golubovičs trenējas klubā "Zemgale" (1987. g.), spēlē arī komandā "Dinamo 2" - Latvijas čempionātā 10. vieta.

Jānis un Alberts Goluboviči trenējas Jelgavas klubā "Zemgale" (1994. g.).

Rūdolfs Maslovskis un Bruno Birzītis trenējas Jelgavas klubā "Zemgale" (1995. g.).

"Brocēnu" rezultāti Ventspils OC kausa izcīņā

Regulārajā turnīrā - 17 uzvaras, 4 zaudējumi.

Pusfinālā ar 8:1 uzvarēja "SESATRANS".

Finālā 1. spēlē ar 5:7 zaudēja, otrajā - ar 7:6 uzvarēja, trešajā ar 4:7 zaudēja "Kurzemniekam".

Rezultatīvāko spēlētāju desmitniekā iekļuva Mareks Veško, Egils Arājs, Kārlis Svarēns.

Rezultatīvāko aizsargu desmitniekā iekļuva Indars Vasiļevskis, Jānis Svarēns.