Unikālākais fans Saldū

Arnolds Šulcs jau vairāk nekā 10 gadus pieraksta visu rajona futbola, basketbola, volejbola spēļu rezultātus, arī mūsu komandu veikumu Latvijas mēroga sacensībās.

Reti kurā spēlē Arnolds Šulcs nav skatītāju vidū. Viņam īpaši patīk komandu spēles, jo jaunībā pats nodarbojies ar volejbolu.

Dzimis Vārmē, bet no 1950. gada Arnolds dzīvo Saldū. Sākumā strādājis ceļu daļā. "Biju ceļu meistars Kursīšos. Toreiz ļoti grūti bija ar transportu, daudzreiz gāju uz Kursīšiem ar kājām. Kāds paziņa tur atļāva pa nakti pārgulēt," atceras Arnolds.

1957. gadā viņš sāka strādāt meliorācijas uzņēmumā, kurā aizvadīja 21 gadu. "Izmācījos kursos par drenu cauruļu likšanas meistaru. Pirms tam meliorēšana bija ļoti smags roku darbs, bet ar ekskavatoru jau bija krietni vieglāk. Mans pirmais objekts bija Hruščova kolhozā (tagadējā Novadnieku pagastā). Tur vēl izdzinām grāvjus ar arklu, bet aiz Ezeres, kolhozā "Staļina ceļš", pirmo reizi strādājām ar ekskavatoru.

Mācoties Vārmes skolā, sāku spēlēt volejbolu. Mājās, dārzā, uztaisījām laukumu. Toreiz bija parastas gumijas bumba. Kad pārgāju strādāt uz meliorācijas uzņēmumu, arī tur spēlēju volejbolu. Braucām uz sacensībām pa visu Latviju. Tad man uzticēja arī fizkolektīva vadīšanu. Nu bija jāorganizē komandas arī citos sporta veidos - virves vilkšanā, galda tenisā, šahā... Cilvēki bija aktīvi un gribēja darboties, tikai trūka sporta inventāra. Nebija paša vienkāršākā volejbola tīkla, bumbu.

Sportoju, sportoju, bet tad radās problēmas ar kāju. Biju dabūjis kaulu tuberkolozi. Gāju pie ārstiem, izdakterēju un varēju atkal aktīvi kustēties. Par darbošanos sportā mani apbalvoja ar rajona Goda rakstu," stāsta Arnolds Šulcs.

Tagad viņš ir pensionārs un lielu daļu laika pavada, skatoties sporta spēles Saldū, Brocēnos, ziemā gājis arī uz Novadnieku zāli. Par visām sacensībām viņam ir sagrafētas rezultātu tabulas, kur tiek ierakstīts katras spēles iznākums. Pirmsākumi šādai nodarbei bija jau fizkolektīva vadīšanas laikā, kad tika pierakstīti savu kolēģu rezultāti sportā.

"Esmu to iesācis un nevaru vairs tikt vaļā. Nestrādāju, laika gana. Izpētu, kas par sportu rakstīts avīzēs. Ir komandas, kurām vairāk jūtu līdzi, kuras atbalstu. Pētu, kādi rezultāti komandām bijuši iepriekšējos gados.

Pēdējos gados daudz vairāk spēlē futbolu. Futbolklubs Saldū kļūst spēcīgāks. Pirms trim gadiem pat nebija līdzjutējiem kur apsēsties futbollaukuma malā. Šovasar laukums būs sakārtots, zālīte ieaudzēta, tribīnes arī tiek krāsotas. Darbi iet uz priekšu, un drīz sāksies lielais futbols.

Ja aicina, eju palīgā arī es kādu darbiņu izdarīt. Aizrādu, lai nemet izsmēķus zemē, lai nesmēķē tribīnēs, kur citiem nāk virsū dūmi. Kādreiz esmu arī tiesājis spēles.

Esmu ievērojis, ka cilvēki arvien vairāk grib sportot. Agrāk Saldū bija populārāks basketbols, bet tagad vairāk līdzjutēju ir futbolā. Un interesanti, ka tik daudz komandu ir no pagastiem. Sportiskais līmenis futbolā ir diezgan labs."

Arnolds stāsta, ka sieva jau pieradusi pie viņa vaļasprieka. Šonedēļ otrdien, trešdien un ceturtdien no pusseptiņiem līdz desmitiem vakarā viņš noteikti būs stadionā un jutīs līdzi futbolistiem. Mājās nekādi lielie darbi neesot darāmi, vien - dārzā, tāpēc aizraušanās ar sportu nekam netraucējot.

"Ir jau vēl daži cītīgi līdzjutēji Saldū, bet rezultātus pierakstu es vienīgais. Viņi nāk un man jautā, kā komandas spēlējušas. Patīkami, ka arī sportisti mani zina un apvaicājas, kā vērtēju viņu veikumu. Kamēr vien varēšu, iešu uz visām spēlēm. Bez sporta savu dzīvi nevaru iedomāties," pārliecināts Arnolds Šulcs.