Tradīcija pulcina orientieristus

Trešo reizi notika bijušā rajona sporta darbinieka un orientierista Riharda Mankusa piemiņas sacensības orientēšanās sportā. Tās rīko viņa ģimenes locekļi un draugi.

Šoruden sacensības notika Ildzes ezera apkārtnē. Vairāk nekā simts dalībnieku cīnījās par balvām dažādās vecuma grupās, bet četrās - S-21, V-21, S-65 un V-65 - tika izcīnītas īpašas balvas. Elites grupā R. Mankuss startējis daudzus gadus, kaut arī viņa gadu skaits bija krietni lielāks par 21. Sešdesmitpiecgadnieku grupa bija orientierista pēdējā pirms aiziešanas aizsaulē. Šajās grupās uzvarētāji saņēma ceļojošos kausus un īpašas piemiņas balvas.

Balvām bagātas sacensības

Jelgavnieks Ritvars Ritums V-65 grupā distanci veica visātrāk un saņēma ceļojošo kausu. Interesanti, ka viņa pirmās orientēšanās sacensības 1959. gadā bijušas tieši Saldus rajonā. Toreiz komandu orientēšanās sacensības notikušas naktī. Komandā bijuši četri sportisti, kuriem uz muguras obligāti bija jānes 10 kg smaga mugursoma. Pirmsākumos orientēšanās sacensības bija ar tūrisma elementiem.

"Rihardu Mankusu atceros no sešdesmito gadu sākuma. Viņš bija Saldus rajona orientēšanās komandas kapteinis, bet es biju Jelgavas mašīnbūves rūpnīcas komandas kapteinis.

Šīs sacensības man bija ļoti veiksmīgas. Laiks sauss un saulains. Man ir brilles, tāpēc lietainā laikā ir grūtāk orientēties. Apvidus bija patīkams. Dzirdēju, daži dalībnieki sūdzējās, ka bijis grūti, bet es visu sapratu, un man veicās. Arī agrāk piedalījos Mankusu ģimenes rīkotajās sacensībās, bet man nekad nebija izdevies uzvarēt. Man Saldus pusē parasti neveicas. Šoreiz ir patīkams izņēmums.

Pēdējos divos gados es piedalos arī ziemas orientēšanās sacensībās. Esmu skrējis pat pa trīsdesmit centimetru dziļu sniegu. Garākā distance ir 7 - 8 kilometri. Tā labu sportisko formu varu uzturēt visu gadu," pastāstīja Ritvars Ritums.

S-65 grupā ceļojošo piemiņas kausu izcīnīja saldeniece Ausma Bruce. V-21 grupas līderis bija Kristaps Jaudzems, bet sievietēm šajā vecuma grupā uzvarēja Laila Bolšteina.

Īpašu balvu Riharda Mankusa māsa Mirdza pasniedza sacensību jaunākajam dalībniekam, desmitgadīgajam Gatim Priedītim. Piemiņas veltes saņēma arī Māra Zeberliņa un Ojārs Leitarts, kuri ir tajā vecumā, kādā bija Mankuss, kad piedalījās savās pēdējās sacensībās.

Uzvarētājiem 21 grupā balvas bija sarūpējuši Riharda Mankusa tuvinieki, Saldus pilsētas dome, Saldus rajona padome un SIA "Garants". Viskuplākais dalībnieku pulks bija no Saldus, orientieristi bija atbraukuši arī no Jelgavas, Kazdangas, Kuldīgas, Rīgas, Ventspils, Cīravas.

Vēsturiskas atmiņas

Sacensībās bija arī kāds leģendārs vīrs - orientēšanās sporta un arī alpīnisma aizsācējs Latvijā, sporta meistars alpīnismā Egons Zablovskis.

"Pirmo reizi saņēmu uzaicinājumu piedalīties orientēšanās sacensībās Ļeņingradā 1959. gadā. Toreiz ne Padomju Savienībā, ne Latvijā par šo sporta veidu lielas saprašanas nevienam nebija. Bija vēls rudens. Sacensības notika purvos pie Ļeņingradas. Deviņos vakarā sākām orientēties un nākamajā dienā trijos beidzām. Naktī varēja pārgulēt teltī, pie kuras kurējās ugunskurs. Galvenais kompass bija deguns, ar kuru vajadzēja saost dūmu smaku. Mums tas neizdevās, tāpēc nakti gribējām pārlaist mežsarga mājā. Bet mežsargs vaicāja: kas jūs tādi? ar izpletņiem nolēcāt? Tie bija laiki, kad visiem bija jābūt na čeku (modriem). Kamēr iestāstījām, ka esam orientieristi, miegam palika vien pāris stundu.

Tagad, 2002. gadā, varu teikt, ka orientēšanās ir pats labākais sporta veids, tāpēc, ka prasa labu galvu, labas kājas un, ja kļūdies, tad zini, ka vienmēr vainīgs esi tikai pats. Īpaši audzinoši, ka orientēšanās sportā sportistam daudzreiz nākas saprast, kāds muļķis viņš ir. Tieši tāpēc orientieristi kļūst par labiem cilvēkiem.

Atceros kādu komisku epizodi no orientierista gaitām. Aiz Līgatnes, pie Skaļupītes, sacensībās pazuda kāds igauņu puisītis. Izrādās, ka viņš bija bēdzis no suņa un uzrāpies kokā. Puika sēdēja kokā, suns - zem koka. Zēns tika lejā tikai tad, kad iestājās tumsa un suns aizgāja uz mājām," atcerējās Egons Zablovskis no kluba "Seniors".

Vēl kādu pagātnes epizodi pastāstīja Ojārs Žīgurs: "Netālu no Cēsīm rīkoju Latvijas čempionātu. Kartes toreiz bija ļoti vienkāršs - plakanās, bez reljefa. Uz kartes apvidus izskatījās ļoti viegls. Noteicām trīs stundu kontrollaiku, bet sacensību laikā jutām, ka tā ir par maz. No viena kontrolpunkta uz otru tiesnešiem paziņojām, ka kontrollaiks ir pagarināts. It kā visiem dalībniekiem tas tika pateikts, bet Rihardu tomēr neviens nebija brīdinājis. Viņš apskatās, ka kontrollaikā nevar iekļauties, un neskrēja, lēnā garā gāja no meža ārā. Bet varēja uzvarēt. Tādā organizatoriskā līmenī notika sacensības pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados.

Vēl atceros kādu tā laika avīžu virsrakstu "Orientēšanās sacensības ar sēņošanu"."

Šādus atmiņu stāstus pēc sacensībām turpat mežmalā, malkojot kafiju, atcerējās pieredzes bagātie orientieristi, kuri ir daļa no Latvijas orientēšanās sporta vēstures. Un joprojām aktīvi nodarbojas ar sportu.