"Domāju - vai tas tiešām notiek ar mums?"

Saldus jaunsargu virves vilkšanas komandas panākumi pasaules čempionātā Dienvidāfrikā, kur bija 1300 dalībnieku no 24 valstīm, nav tikai veiksme, bet mērķtiecīga darba rezultāts.

Piedalīšanās pasaules čempionātā mūsējiem nenāca viegli. Tikai dienu pirms izlidošanas uz Dienvidāfriku kļuva skaidrs, ka virves vilcēji turp tiešām dosies. Neskatoties uz to, ka saldenieki jau bija Eiropas klubu komandu vicečempioni, finansējumu atrast bija ļoti sarežģīti.

Dienvidāfrikā augsne ir savādāka

Pirmais pārbaudījums Dienvidāfrikā mūsējiem bija pierast pie 37 grādu karstuma. Šajā tālajā valstī tagad ir agrs pavasaris. Karstākais laiks ir no 11 līdz 14 dienā. Saldeniekiem galvenās cīņas bija pēc 14.

"Jau pašā sākumā jutām, ka ātri piekūst kājas. Augsne Āfrikā ir pilnīgi savādāka nekā pie mums," pirmos iespaidus atceras treneris Raivo Tuka. "Zāli nevar izbradāt. Agrāk nevarēju saprast, kāpēc futbola laukumā zāle visur ir vienādi zaļa. Bija sajūta, ka staigājam pa švammi.

Pirmajā treniņā mūsu 560 kilogramiem pretī nostājās spāņu izlase ar 680 kilogramu svaru. Treniņš bija labs, viņi mūs ārā nevilka, bet jutu, ka mums kaut kas nav tā kā vajag. Sāku pētīt augsni. Tātad virspusē ir zāle, zem kuras ir biezi saaugušas un sapinušās saknes. Nevar, kā pie mums, zābaku papēžus iecirst zemē. Vietā, kur neskaitāmas komandas vilka virvi, zāle joprojām bija zaļa, tikai nedaudz sakapāta. Man bija acis platas! Pēc treniņa domāju: kā būs, tā būs.

Galarezultātā cieta zeme bija mūsu prioritāte. Latvieši ir ļoti stipri, bet mums nav tik lielas izturības spējas, kā kalnu cilvēkiem, piemēram, šveiciešiem.

Nākamajā dienā pirms komandu čempionāta iesildījāmies un treniņā izvilkām amerikāņus. Jutu, ka būs labi."

Visi gribēja uzvarēt

Saldenieki pirms sacensībām parasti izpilda dažādus uzmundrinošus rituālus. Pirms katra vilciena viņi saliek kopā rokas un saka īpašus vārdus, kurus nevienam neatklāj, lai nemazinātos to spēks.

"Tas mums ir kā enerģijas avots. Pretinieki teica: ko jūs darāt, ka esat tik stipri? Jūs esat kā siena, kuru nevar izkustināt.

Pirms sacensībām komandas pulcējās atsevišķās teltīs, un visi tur mēģināja sevi kaut kādā veidā uzmundrināt. Nāca ārā ar skaļiem bļāvieniem. Šveiciešiem līdzi bija lieli zvani, kuri nepārtraukti skanēja. Indiešiem bija kopīgas lūgšanas.

Uz pasaules čempionātu visi brauc tikai uzvarēt, tas vairs nav nekāds hobijs," atceras treneris.

Klubu pasaules čempionātā apakšgrupā komandas vilkās katra ar katru. Tālāk cīņas turpināja tikai četras. Nākamajās divās cīņās zaudētājas komandas cīnās par 3. vietu, bet uzvarētājas - par 1. vietu.

"Apakšgrupā mēs izvilkām visas sešas komandas - beļģus, holandiešus, šveiciešus, vāciešus, dienvidafrikāņu divas komandas. Bijām no pārējiem atrāvušies un pat varējām kādā cīņā atļauties neforsēt, taupīt spēkus. Tomēr šādu taktiku neizvēlējāmies, jo tas varētu ietekmēt puišus psiholoģiski. Pēc tam būtu grūti atkal saņemties. Un pareizi darījām.

Pusfinālā izvilkām šveiciešus. Finālā iekļuvām mēs un "Goldshauer". Cīņa bija ļoti nopietna. Savu puišu sejās es ieraudzīju kaut ko pavisam līdz tam nepamanītu. Viņos bija tāds spēks! Puikas gribēja vāciešus izvilkt. Zinājām, ka Eiropā mūs finālā pret vāciešiem pieraka. Ja šo cīņu mēs būtu zaudējuši, tad arī valsts izlašu čempionātā mums būtu grūtāk uzvarēt, jo vāciešiem būtu lielāka pārliecība, ka viņi var mūs uzvarēt. Mums viņi bija jāizvelk par katru cenu. Izdarījām! Komandā bija tāda jauda!

Kad gājām nost no laukuma, visu valstu komandas sastājās rindā un no mums atsveicinājās. Tas bija kaut kas jauns.

Apbalvošanā klubu čempionātā valstu himnas nespēlē, bet, kad mūs apbalvoja, fonā skanēja Latvijas himna. Tas bija liels gandarījums. "Velkoņa" vīri arī uzvarēja. Neaprakstāmi, kā mēs tur apbalvošanas ceremonijā jutāmies," saka Raivo.

Pretinieki analizēja mūsējo darbību

"Jutu, ka sacensību laikā mūsu komandu nepārtraukti filmē. Vēro, kā liekam kājas, kā taisām smēlienus. Sapratu, ka pretinieki analizēs mūsu komandas darbību pirms valstu čempionāta. Vācu klubs "Goldshauer" ļoti rūpīgi mūs vēroja un gribēja atrast mūsu vājās vietas. Jā, ir mums arī tādas.

Bet puišu spēku un izturību tas atņemt nevarēja, un mēs izdomājām arī savas viltībiņas, kas pretiniekus pārsteidza nesagatavotus."

Starp klubu un valstu čempionātiem atpūtai mūsējiem bija viena diena. Raivo Tuka atceras, kā Latvijas Virves vilkšanas federācijas ģenerālsekretāre Lilita Mūkina viņam teikusi: "Raivi, viss ir ļoti labi, ko izdarījāt. Super! Bet valstu izlašu čempionāts būs pavisam citi mači, daudz nopietnāki. Tur katrā cīņā būs klāt vēl divi līnijtiesneši, kuri fiksēs katru sīkāko pārkāpumu, tāpēc ļoti jāuzmanās."

Puišu zābakiem metāla apkalumi pēc iepriekšējām sacensībām bija pamatīgi nodiluši. Treneris četras stundas - līdz rīta pustrijiem - ar parasto vīli tos asināja. Jāceļas bija sešos.

"Latvija" sagrāva "Vāciju"

"Izlašu čempionātā mums bija tas pats sastāvs. Nomainīju tikai vienu vilcēju. Svērām 550 kilogramus un bijām vieglākā komanda. "Latvija" visiem jau bija iekritusi acīs, un attieksme pret mums jau bija pavisam savādāka.

Citu valstu komandās sastāvi bija pavisam savādāki. "Goldshauer" bija nomainījis piecus vilcējus. Šveiciešiem tas pats. Komandās bija atstāti psiholoģiski stiprākie un klāt pielikti jauni spēki. Mūs tas daudz nebiedēja, jo puiši ir jauni, un spēki atjaunojas ātri. Zinu, ka viņi tik ātri nepiekūst.

Panākt, lai komanda būtu izturīga, nav viegli. Sacensībās ir ļoti daudz vilcienu, tāpēc mājās taisījām garus treniņus, lai pierastu, ka vienā reizē ir daudz cīņu un jāprot saglabāt spēkus.

Pirms pirmās cīņas ar holandiešiem runājām: zelts mums jau ir, tagad galvenais - jātiek trijniekā. Piekopām savas tradīcijas, visu laiku analizējām kļūdas un tā pa bišķim vien uz priekšu. Stipra komanda bija Dienvidāfrikai. Interesanti, ka klubu čempionātā viņiem bija divas komandas - vienā melnie cilvēki, otrā - baltie. Viņi kopā nevelk. Sapratu, ka šajā valstī pastāv rasisms. Valstu izlašu sacensībās piedalījās balto komanda.

Mēs esam ātra komanda. Mēs ātri uzbrūkam, neaizsargājamies, bet ejam uz priekšu. Šveicieši, piemēram, var stāvēt un cīnīties piecas, sešas minūtes. Galvenais - viņiem vajadzīgs atbalsts kājām.

Šveicieši un vācieši gaidīja, ka mēs taisīsim smēlienus, bet mēs viņus sākām spiest. Viņi bija pārsteigti.

Kāds troksnis bija stadionā! Mums bija tik daudz līdzjutēju! Pusfinālā atkal izvilkām šveiciešus. Tā bija ļoti patīkama komanda, inteliģenta.

Finālā mums atkal pretī bija vācieši. Norunājām, ka pirmajā vilcienā uzreiz neuzbruksim, bet aizsargāsimies. Un mums kaut kas neizdevās, viņi mūs izvilka. Līdz šim visus esam izvilkuši un pēkšņi vienu vilcienu zaudējam. Kā tas var būt? Puikas nevis sabruka, bet vēl vairāk iekarsa. Apmainījāmies pusēm un sekoja tāds zābaku cirtiens zemē, ka tā norībēja. Izvilkām vāciešus 25 sekundēs. Tālāk izlozējām to pašu pusi. Skatos, vācu treneris nikns, lamājas, plātās rokām. Es čaļiem saku: jūs varat! jāizvelk viņi! Viņi man skaļi atbild: jā! Kāds troksnis bija stadionā! Sākām vilkt, es nokritu uz ceļiem un pēkšņi man tā iesāpējās galva, kā nekad mūžā. Neaptverami! Mums ir vēl viens zelts! Urravas, ovācijas!

Tūlīt pēc pēdējā vilciena bija dopinga kontrole. No katras komandas pēc nejaušības principa pārbauda vienu dalībnieku. Nepārtraukti mums prasīja aizpildīt dažādas anketas. Gribēja zināt, ko ēdam, kā trenējamies, kā varējām sasniegt tādu līmeni. Visas kārtis neatklājām. Un, ja viņi zinātu, kādi mums mājās ir treniņu apstākļi?" tā Raivo.

Puiši uzvaras ir nopelnījuši

Apbalvošanā Latvijas himna skanēja visā garumā ar vārdiem. Dziedājām no sirds. Puikas bija saviļņoti.

Tā nebija laimes spēle vai vienkārši veiksme. Puiši uzvaras bija pelnījuši. Viņi uzvarēja klubu pasaules čempionātā, viņi uzvarēja valstu izlašu čempionātā. Spēks, izturība, tehnika. Viss, kas ir vajadzīgs virves vilkšanā, tas viss viņos ir.

Beļģi mums teica: jūs esat stiprākie un jums bija jāuzvar. Nodemonstrējām savu sasaukšanos, kas visiem ļoti patika. Tās izjūtas bija vienreizējas."

Grandioza bijusi gan čempionāta atklāšana, gan arī noslēgums. Ar zulu dejām, dziesmām, svinīgām vakariņām. Atrasti draugi dažādās valstīs. Saldenieki saņēmuši uzaicinājumus uz sacensībām Beļģijā, Holandē, Vācijā. Nākamajā vasarā Zviedrijā mūsējie varēs piedalīties treniņnometnē. Pēc diviem gadiem pasaules čempionāts notiks ASV, Rotčesterā.

"Pirms sacensībām biju uzkāpis uz viesnīcas jumta. Apsēdos. Nakts, zvaigznes. Domāju, vai tas tiešām notiek ar mums? Šķita kā filmā. Man ar puikām Dienvidāfrikā bija ļoti viegli. Varu pilnībā uz viņiem paļauties. Bet arī mājās mums palika labi vilcēji, kuri šoreiz komandā neiekļuva. Mēs ne tikai no sportiskā viedokļa Latviju godam pārstāvējām, bet arī no kulturālā," gandarīts treneris Raivo Tuka. "Nezinu, vai kādreiz vēl spēsim izcīnīt divus zeltus pasaulē?"

Saldus jaunsargu virves vilcēju komanda un treneris Raivo Tuka pateicas atbalstītājiem: a/s "Kurzemes degviela" un tās prezidentam Argodam Lūsiņam, Ventspils Olimpiskajam centram un tā vadītājam Uldim Boikmanim, "Latvijas Mobilajam Telefonam", Zemessardzes 43. kājnieku bataljonam un laikrakstam "Saldus Zeme".

Raivo Tukas konkursa jautājumi virves vilkšanas faniem izrādījušies "ciets rieksts". Saņēmām piecas atbildes, bet neviena nebija pareiza. Balvu par centību nolēmām izlozēt. Dvielīti ar pasaules virves vilkšanas čempionāta Dienvidāfrikā simboliku redakcijā var saņemt saldenieks Ģirts Zaķis.

Pareizās atbildes:

1. Sporta centra nosaukums Dienvidāfrikā, Pretorijā, kur notika pasaules čempionāts virves vilkšanā, ir "Tuks".

2. Saldus sportistiem abos pasaules čempionātos kopā bija 31 vilciens.