Pa vidu starp Latviju un Zviedriju

Orientierists KRISTAPS JAUDZEMS šosezon pārstāv OK "Saldus" un Zviedrijas klubu "Roslagen". Sacensībās Latvijā viņš sastopams bieži, un pašmāju sportistiem ar viņu distancē cīnīties ir ļoti grūti.

"Pārsvarā es dzīvoju Latvijā, te arī trenējos. Uz Zviedriju braucu noskriet sacensībās vai uz treniņnometnēm. Protams, daudz sanāk braukt arī citur. Biju Eiropas čempionātā, pasaules junioru čempionātā. Nākamajā gadā pasaules čempionāts būs Igaunijā, tāpēc biju treniņnometnē arī Igaunijā," par savu dinamisko dzīvesveidu stāsta Kristaps.

Vai zviedru klubs no tevis prasa konkrētus rezultātus?

"Šī ir mana pirmā sezona Zviedrijā. Kad viņi mani paņēma, nemaz nezināja, kas esmu, ko spēju. Tie, kas iepriekš bija skrējuši pie zviedriem, mani viņiem ieteica. Šogad ir jāparāda, kas esmu, ko varu. Viņi ir pateikuši, kuros mačos man jāpiedalās. Pārējās sacensības pats varu izvēlēties.

Bieži vien braukāšana uz Zviedriju un atpakaļ ir diezgan nogurdinoša, bet esmu pieradis."

Ko tu iegūsti, startējot pie zviedriem?

"Zviedrijā orientēšanās sportā ir daudz lielāka konkurence nekā Latvijā. Es varu sacensties ar pasaules stiprākajiem sportistiem un pilnveidoties. Viņi man dod iespēju braukt uz treniņnometnēm. Pavasarī, piemēram, biju Spānijā. Protams, arī finansiāli man tur ir atbalsts."

Vai labs orientierists var nopelnīt arī labu naudu?

"Var gan, bet es vēl nepelnu. Pirmajā gadā man zviedriem jāparāda, ko spēju. Pēc tam jau varēšu sākt prasīt, ko man vajag. Junioru vecumā orientieristi parasti vēl naudu nepelna. Skrienot elites grupā un iekļūstot trijniekā, var pelnīt. Piemēram, "O-Ringen" daudzdienu sacensībās šveiciete Simona Lūdere dāmu elitē vinnēja trijās dienās un arī kopvērtējumā un saņēma kārtīgu summu - 40 000 zviedru kronu."

Kura ir tava distance? Vai esi sprinta meistars?

"Godīgi sakot, agrāk nekad nebiju domājis, ka varētu labi skriet sprintā. Līdz šim man tajā vienmēr diezgan labi ir veicies. Neesmu no ātrākajiem skrējējiem, bet varu izturēt padsmit minūšu spriedzi, kas ir sprintā, lai neuztaistītu kļūdas. Šādi startējot, ne vienmēr sprintā var uzvarēt, bet trijniekā noteikti iekļū var. Jā, man sprints padodas. No orientēšanās viedokļa es skrienu diezgan tīri. Nākamajā sezonā domāju pievērst lielāku uzmanību tieši ātrumam, tad sprintā es varētu sasniegt ļoti labus rezultātus.

Bet vislabāk man patīk īsā un klasiskā distance. Īsā parasti orientēšanās ziņā ir diezgan sarežģīta. Tajā var apvienot perfektu orientēšanos un ne tik ļoti ātru skriešanu."

Visgrūtākā laikam ir klasiskā distance? Vai pēc garā skrējiena ļoti piekūsti?

"Klasiskajā distancē ir jāstrādā stundu, pat stundu divdesmit minūtes. Ja šajā laikā esmu bijis cītīgs un atdevis visus spēkus, tad jūtos pilnīgi izšauts. Gribas ātrāk atgulties un atpūsties."

Nākamajā sezonā tu jau būsi juniors. Cik stipri konkurenti tevi šajā grupā pasaulē jau gaida?

"Būs jāsacenšas ar gados vecākiem sportistiem. Bet viss ir atkarīgs tikai no manis paša. Centīšos trenēties un būt junioros pēc iespējas labāks. Nākamajos divos gados gribu kļūt par pasaules junioru čempionu.

Somijā pēdējos gados ir orientēšanās sporta straujš uzplaukums. Tur ir daudz labu skrējēju, arī Zviedrijā, Šveicē, pa dažiem ļoti labiem sportistiem ir Latvijā, Lietuvā, Krievijā. Pasaulē ir daudz ātru orientieristu. Bieži vien rezultātu izšķir tikai veiksme."

Tavs treneris joprojām ir Ojārs Ulmanis?

"Jā, jā, tas pats. Tagad gandrīz visu es jau daru pats, bet bieži vien tomēr ir ar kādu jāpakonsultējas. Treneris pilda arī menedžera funkcijas - piesaka mani sacensībām, meklē finansējumu. Tas ir ļoti nopietns darbs, bez kura neiztikt. Man ir labs treneris."

Cik populāra orientēšanās, tavuprāt, ir Latvijā?

"Vienubrīd viss stāvēja uz vietas. Pēdējos divos gados sāk attīstīties, bet tā lēnām. Nedaudz vairāk cilvēku sāk pievērsties orientēšanās sportam. Domāju, ka nākotnē tas būs arī olimpiskais sporta veids.

Orientēšanās ir ļoti savdabīgs sporta veids, kurā apvienojas cilvēka garīgās un fiziskās spējas. Vienlaikus ir jāskrien, jādomā, un turklāt tas notiek brīvā dabā. Daudzi cilvēki vēl nav iepazinuši orientēšanās sportu un nezina, cik vērtīgs tas ir."

Šoruden tavā dzīvē sākas arī jauns mācību posms.

"Beidzu Āgenskalna valsts ģimnāziju Rīgā un iestājos Tehniskās universitātes Ķīmijas fakultātē. Ķīmija ir mans hobijs. Jau pamatskolas klasēs Saldus 2. vidusskolā skolotāja mani sāka virzīt uz ķīmijas pusi.

Rīgā mācoties, ķīmija man iepatikās vēl vairāk. Pats gāju uz Tehnisko universitāti, lai taisītu dažādus eksperimentus. Nezinu, par ko kļūšu, kad pabeigšu augstskolu. Par to pāragri runāt."

Kā tev visam pietiek laika?

"Es visu laiku domāju: man tur jāpaspēj un tur. Laika man ir ļoti maz. Dažreiz kaut kas arī jāatliek. Man nemaz nav tāda brīvā laika, kad nezinu, ko darīt.

Daļu laika pavadu kopā ar draudzeni. Ja esmu mājās, tad man patīk gulēt un mierīgi skatīties televizoru. Ja esmu kopā ar draugiem, tad gribas aizbraukt atpūsties pie ūdeņiem."