Divpadsmit gadu sportā, bet tas ir tikai sākums

AIGARAM BOBKOVAM ir divdesmit gadu. Ar motosportu viņš nodarbojas no deviņu gadu vecuma. 2002. gada Eiropas čempionātā 125 kub. cm klasē viņš ir 14. vietā, bet par Latvijas čempionu kļuvis četras reizes.

"Labākie gadi motosportā man vēl ir priekšā. Sacensībās Latvijā jūtos diezgan pieredzējis, satraukuma nav. Kad aizbraucu uz ārzemēm, saprotu, ka man vēl pietrūkst pieredzes, jo tur konkurence ir krietni nopietnāka. Tad es jūtu, ka man vēl kaut kā pietrūkst."

Tātad vēl vismaz divpadsmit gadus pavadīsi motosportā?

"Ja ne vairāk. Tas ir skaidrs, ka braukšu tik ilgi, cik vien varēšu. Esmu nolēmis, ka būšu profesionāls sportists. Man tas patīk, un visu mūžu gribu veltīt motosportam."

Kāda tev bija aizvadītā sezona?

"Daudz veiksmīgāka nekā iepriekšējā. Sezonas sākumā neveicās. Aizbraucu uz Eiropas čempionāta posmu un netiku finālā - labāko četrdesmitniekā. Vēlāk tikai kā rezervists tur iekļuvu. Pēc mēneša sacensībās ārzemēs savainoju plecu. Par laimi nekas nebija lauzts, bet sāpēja ilgi. Pirmie mači pēc tam bija "Silavotiņos". Sasmērēju plecu ar dažādām ziedēm un braucu, bet tomēr sāpēja.

Sezonas beigas bija veiksmīgas. Augstvērtīgākais rezultāts man bija pasaules čempionāta posmā Zviedrijā, kad tiku finālā. Kvalifikācijas braucienā izdevās labs starts, un aiz manis palika daudzi pasaules klases braucēji. Eiropas čempionātā gribējās sasniegt augstāku vietu, bet vienā no posmiem Ukrainā vienā braucienā biju sestais. Nāciju kausa kvalifikācijas braucienā mans rezultāts bija labāks par daudzu pasaules čempionāta vadošo braucēju sasniegto."

Vai ir jau konkrēti plāni nākamajam gadam?

"Vēl ir diezgan daudz neskaidrību finansiālajā jomā. Ja dabūsim KTM moci, tad būs solis uz priekšu. Šie motocikli ir speciāli sagatavoti, un tos pārdod tikai tiem, kas startē pasaules čempionātos. Iespējams, ka decembrī moci varēs apskatīt tēva veikalā.

Ceru, ka viss atrisināsies un braukšu gan pasaules, gan Eiropas čempionātā. Gribētos piedalīties Zviedrijas čempionātā, kur ir augsts līmenis, Vācijas un Holandes čempionātos. Man ir jākrāj pieredze."

Kad Latvijas sacensībās tu brauc pusapli visiem pa priekšu, pat skatītājiem vairs nav interesanti. Kā tu pats tad jūties?

"Man jau patīk pa priekšu braukt, bet, protams, gandarījuma nav. Draugi pēc tādām sacensībām nāk klāt, apsveic, bet saka: "Varbūt pacenties un apdzen pārējos par veselu apli?"

Ja Latvijas sacensībās brauktu visi spēcīgākie igauņu un latviešu sportisti, tad, protams, līmenis būtu augsts, sacensības būtu kvalitatīvas. Bet Freibergs jau cik gadus labi ja vienās sacensībās Latvijā piedalās.

Ja man būtu pietiekami naudiņas, arī es sen jau varbūt brauktu tikai ārzemēs. Pagaidām to nevaru."

Tu mācies Ventspils augstskolā. Kā veicas?

"Mācos par ekonomistu - uzņēmuma vadītāju, esmu trešajā kursā. Mums māca gan mārketingu, gan grāmatvedību, valodas. Tas ir vērtīgi.

Visgrūtāk ir tad, ja iznāk kavēt sesiju. Tad iekrājas parādi. Daudz vieglāk, ja vari mācīties reizē ar draugiem un arī ieskaites un eksāmenus kārtot kopā ar visiem. Man daudz palīdz draugi. Bez viņiem līdz trešajam kursam es diez vai būtu ticis.

Visvairāk mācības kavēt iznāk no marta līdz jūnijam, kad sākas sacensības, treniņi ārzemēs."

Tātad Ventspils augstskolai sportisti nevar izsprukt cauri vieglāk?

"Tur visi studenti ir vienādi. Neviens nešķiro - esi sportists, mākslinieks... Tikai viens pasniedzējs izrāda interesi par manu nodarbošanos. Pārējie, iespējams, nemaz nezina, ka esmu motosportists. Vienādi nosacījumi visiem man patīk. Nekad neesmu gribējis, ka man kā sportistam dod kaut kādas atlaides."

Sacensībās uz tevi visu laiku skatās. Vai ikdienā cilvēku pievērstā uzmanība netraucē?

"Īpaši to nejūtu. Pirms sacensībām, kad eju pa trasi un skatos, kā labāk to izbraukt, zinu, ka uz mani skatās. Bet viņi ir atnākuši uz krosu, lai skatītos, ko sportists dara ne tikai brauciena laikā, bet arī ārpus brauciena. Es nevaru teikt, ka man tas nepatīk un traucē. Tāpēc jau esmu sportā, lai cilvēkiem sagādātu prieku.

Saldū mani vairāk pazīst, bet Ventspilī - tikai tie, kas nopietni seko līdzi motosportam. Te uz ielas dažreiz pienāk klāt cilvēki, lai pavaicātu, kā klājas, bet citur - nē. Mazi puikas uzsauc: "Redz, kur Bobkovs!""

Tev ir daudz draugu?

"Draugu man ir daudz. Arī tāpēc, ka esmu sportists. Bet tie, kas interesējas par sportu, pārsvarā ir vecāki par mani.

Priecājos, ka esmu Ventspils augstskolā, jo tā varu iepazīties ar cilvēkiem no visas Latvijas. Ja aizbraucu uz sacensībām kādā pilsētā, sazvanāmies, viņi man izrāda pilsētu, uzaicina ciemos un iepazīstina arī ar saviem draugiem. Tas ir interesanti. Studentiņi ir patīkami cilvēki.

Saldū ir mani bijušie klasesbiedri un bērnības draugi."

Sports, mācības, ceļš no Ventspils uz Saldu un atpakaļ. Vai paliek vēl kāds brīvs brīdis?

"Šobrīd man ir ļoti daudz brīva laika, jo sacensības ir beigušās un divas nedēļas man iedeva atpūtai. Kad sāksies gatavošanās jaunajai sezonai, tad arī tuvosies janvāra sesija augstskolā. Būs vairāk jāmācās, un laika arī būs mazāk. Brīvajā laikā patīk vienkārši atpūsties, piemēram, aizbraukt ar draugiem uz Zviedru cepuri slēpot.

Divas nedēļas neesmu braucis ar moci, un man tā jau pietrūkst. Rudenī nav tik patīkami braukt kā vasarā, bet vienalga gribas."

Vai var vilkt paralēles starp sportistu un aktieri, jo arī tu trasē veido savu uzvedumu, izklaidē?

"Varbūt, ka motosportā esmu tāds kā aktieris. Bet drīzāk esmu kautrīgais tips, nevis īpaši atraktīvais, kurš visu laiku taisa dažādus pigoriņus. Nobraucu braucienu. Dažreiz labāk, citreiz sliktāk. Negribu būt nekāds izlēcējs.

Man patīk pazīmēties tikai pēdējā aplī kādā lēcienā, bet katrā aplī griest moci šķībi un izrādīties negribu.

Neesmu klusais, dažreiz varu arī saniknoties. Parasti par sadzīviskiem sīkumiem. Cenšos savaldīties, bet ne vienmēr izdodas. Sacensībās dusmojos par savām stulbībām, ja izdaru muļķīgu kļūdu. Parasti tā gadās tad, kad iekarstu. Bet tas ātri pāriet. Atdziestu un samierinos ar notikušo."

Laikam esi raksturā līdzīgs tētim.

"Pat ļoti. Dažreiz mums ir arī nesaskaņas, kā jau katrā ģimenē. Raksturā līdzīgajiem parasti ir vairāk strīdu.

Kad tētis brauca sacensībās, motosports bija pavisam savādāks. Mainījušies gan motocikli, gan braukšanas stils. Bet viņš man var daudz palīdzēt, skatoties no malas. Braucot bieži vien nejūtu, kur vajadzētu ātrāk, kur - lēnāk. Tētis varbūt nevar pateikt, kā man to izdarīt, bet, ka kaut kas ir nepareizi, viņš redz. Tas ir vērtīgi. Kā kļūdas labot, jāmācās no šodienas pasaules klases braucējiem."

Kad biji mazs puika, tavs tētis parasti runāja tavā vietā...

"Neatceros, vai tā bija, jo viņš ar presi daudz runāt negrib. Domāju, ka toreiz biju priecīgs, ka viņš manā vietā runā. Tad es biju ļoti kautrīgs, negribēju filmēties un arī runāt. Tagad viss mainās."

Ko brālis un mamma saka par tavu nodarbi?