Fantastiski panākumi

Orientieriste INGA PRIEDĪTE savā grupā Latvijas ranga tabulā ir 2. vietā.

Inga mācās Saldus 2. vidusskolas 10. klasē. Viņa izvēlējusies dabas novirziena klasi, lai varētu apgūt pēc iespējas vairāk mācību priekšmetu. Tad, kad vidusskola būs pabeigta, nevajadzēšot uztraukties, ka kāds no nākamajā mācību iestādē nepieciešamajiem mācību priekšmetiem nebūs apgūts.

Orientēšanās treneris Ojārs Ulmanis par Ingu saka: "Viņa ir gudra meitene ar mākslinieces talantu, mierīga un nosvērta. Šī sezona viņai bija fantastiska. Inga izcīnīja 3 no 4 iespējamiem Latvijas čempioņu tituliem, Latvijas skolēnu sporta spēlēs viņai divas 1. vietas, Baltijas čempiones tituls un 1. vieta arī Latvijas Jaunatnes olimpiādē. Esmu pārsteigts, jo izcīnīt visus šos titulus ir ļoti grūti."

"Manas pirmās atmiņas par orientēšanos ir diezgan neskaidras. Kaut kur skrēju, arī apmaldījos un atkal skrēju. Mazie bērni sākumā skrien marķētā distancē, kura ir novilkta ar lentītēm. Tas ir viegli. Maldīties sāk, kad ielaiž mežā. Jo vairāk pa mežiem skrēju, jo vairāk orientēšanās man iepatikās," stāsta Inga. "Ar orientēšanos nodarbojas arī abi mani brāļi, mamma un tētis."

Sports prasa daudz laika?

"Orientēšanās man netraucē nodarboties arī ar kaut ko citu. Tā tikai no malas liekas, ka sports prasa pārāk daudz laika. Man patīk gan treniņi, gan sacensības. Ja ir kāda brīvāka diena un nav, ko darīt, ir garlaicīgi. Kādu reizi jau uznāk arī slinkums, bet tas ir īslaicīgi.

Pateicoties sportam, man bijušas iespējas aizbraukt arī uz kādu citu valsti. Tagad gan mazāk cilvēku no mūsu kluba var tikt uz sacensībām ārzemēs. Es šogad biju Igaunijā.

Visinteresantākais ir vasarās, kad ir daudz sacensību. Man patīk daudzdienu sacensības, kad pa nakti var gulēt teltīs."

Tavā vecuma grupā ir meitenes no dažādām Latvijas vietām. Sacensībās jūs esat konkurentes. Kādas ir jūsu attiecības ārpus sacensībām?

"Mēs visas esam draudzenes. Pēc sacensībām pārrunājam, kur un kā katra skrējusi. Visi orientieristi ir tāda kā kopīga ģimene. Mēs labi viens otru pazīstam, jo diezgan maz jauno nāk klāt. Galvenokārt ir bērni no jau esošajām orientieristu ģimenēm, vēl kāds draugs pievienojas.

Orientēšanās ir tāds sporta veids, kuru nevar apgūt dažās dienās. Karti nevar iemācīties lasīt uzreiz. Manuprāt, arī vairākiem vecākiem ir nepareizs priekšstats par orientēšanos. Viņi baidās no meža, baidās, ka bērni tur apmaldīsies, ka notiks kas slikts, ka būs auksts. Bet tā nav.

Mēs pēc sacensībām visa ģimene kopā pētām kartes, pārrunājam, kā kuram veicies. Tas ir ļoti labi. Citiem mājās nav, ar ko pārrunāt, kā veicies sacensībās, jo vecāki nemaz nezina, kas orientieristam mežā jādara."

Vai tu ātri iemācījies lasīt karti?

"Mamma man iemācīja visus apzīmējumus. Kad sāku jau kaut ko saprast, pati mācījos. Salīdzināju, kā apzīmējumi izskatās dabā. Dažreiz jau viss arī kartē nav iezīmēts. Mežā, piemēram, ir bedre, bet kartē tās nav. Jāsaprot, ka visu iezīmēt nevar."

Kad tu pēdējo reizi apmaldījies?

"Tas nebija nemaz tik sen. Ilgi nebiju maldījusies un te - vienā reizē nevarēju saprast, kur mežā atrodos. Tādā brīdī ir jāiet atpakaļ uz to vietu, kur tu vēl saprati savu atrašanās vietu. Tad mēģinu sastapt kādu cilvēku, kam var pajautāt. Un uz dullo jau neviens nekur arī neskrien. Satraukums tādā reizē ir. Kad biju mazāka, gadījās, ka sāku arī raudāt."

Jāorientējas ir gan karstā, gan aukstā laikā, gan sniegā, gan lietū. Neesi kādreiz saslimusi?

"Man vairākas reizes gadījies tā - ir iesnas un klepus, bet, kad izskrienos, uzreiz paliek labāk. Sezonas laikā skrienu katru dienu, tagad - dažas reizes nedēļā."

Skolā sporta stundās droši vien visu vari izpildīt?

"Nē. Visi domā, ka esmu baigā sportiste un visu varu. Bet nevaru uzrāpties pa virvi, nevaru ātri paskriet. Es varu daudz un ilgi skriet, jo esmu izturīga."

Kas vēl tevi interesē?

"Pabeidzu mākslas skolu un gribu izvēlēties profesiju, kas būtu saistīta ar mākslu. Es mājās daudz zīmēju - cilvēkus, dabu. Man ir pilna māja ar zīmējumiem. Mamma saglabājusi arī manus pirmos zīmējumus. Manas mīļākās krāsas ir tumšās. Tās izpaužas arī apģērbā. Mamma vienmēr saka: ko tu staigā visu laiku melnā! Bet man patīk.

Tētis ar brāli Gintu ir aizrāvušies ar makšķerēšanu, ar opi iet kopā medībās. Gatis šogad sāka mācīties mākslas skolā. Bet visi kopā mēs esam sportisti."

Vai tu atceries kādu Ziemassvētku brīnumu?

"Mums ģimenē katru gadu Ziemassvētkos ir kāds brīnums. Atceros, kā vienreiz kāds pieklauvēja pie balkona loga un tur atradās dāvanu maiss. Vēl šodien nezinu, kas tur varēja klauvēt.

Vienos Ziemassvētkos dāvanās saņēmām lielus spilvenus, kuri bija uzšūti tādi kā dzīvnieciņi. Man tie ļoti patika. Toreiz nezināju, ka mamma tos uzšuvusi. Bet pēc vairākiem gadiem atradu skapī audumu, no kura tie šūti. Mums Ziemassvētki ļoti patīk. No kārumiem man visvairāk garšo šokolāde un saldējums."