"Labprāt strādātu Brocēnu vai Saldus ledus hallē."

Brocēnu slidotavā paraugdemonstrējumus rādīja daiļslidošanas trenere ZANE VALDMANE ar savām mazajām audzēknēm.

Bijusī saldeniece, kas dzīvoja, trenējās daiļslidošanā un vēlāk spēlēja hokeju Rīgā, tagad strādā Liepājas ledus hallē par treneri. Zanei ir dzīvoklis Saldū, tāpēc viņa sevi joprojām uzskata par saldenieci.

"Es pūlēšos, cik vien spēšu, lai daiļslidošanu nākotnē attīstītu arī Saldū vai Brocēnos. Varētu trenēt bērnus arī Brocēnu dabīgā ledus slidotavā, bet pagaidām izdevīgāk ir strādāt Liepājā. Tur man ir daiļslidotāju grupiņa, un es individuāli mācu hokejistiem slidošanas tehniku. Bet gribētu būt uzticīga Saldum un Brocēniem un strādāt ar bērniem tieši šeit, jo māju sajūta dod papildu stimulu," stāsta Zane Valdmane.

Kā sākās jūsu daiļslidotājas karjera?

"Vecāki piecu gadu vecumā mani Rīgā aizveda slidot uz ezeru. Trīspadsmit gadus trenējos daiļslidošanā un kļuvu par sporta meistarkandidāti. Vēlāk septiņus gadus Latvijas sieviešu izlasē spēlēju hokeju.

Treneres praktiskā darba pieredze man jau ir - deviņi gadi. Tagad mācos Latvijas Sporta akadēmijā un pilnveidoju savas zināšanas. Man ļoti patīk strādāt ar bērniem. Agrāk gan nedomāju, ka kādreiz kļūšu par treneri.

Esmu pateicīga vecākiem, ka viņi mani ieinteresēja par daiļslidošanu. Viss nāca ar lielām pūlēm un piespiešanos, jo es negribēju kļūt par izcilu daiļslidotāju.

Astoņdesmitajos gados visā pasaulē slavena bija vācu daiļslidotāja Katerina Vitta. Vecāki bija iedomājušies, ka arī man par tādu jākļūst. Bet es tagad domāju, ka varētu pati nākotnē izaudzināt pāris tādas Katerinas Vittas."

Vai starp daiļslidošanu un hokeju tomēr nav pārāk liela atšķirība?

"Atšķirība ir tikai tehnikā. Hokejā ir jāizprot spēle, tās taktika, jāpaņem nūja, un klāt nāk vēl spēka spēle. Bet visu tomēr izsķir slidojums. Ja cilvēks pārzina slidošanas tehniku, tad var pielāgoties jebkuram slidošanas sporta veidam.

Manas nodarbības ar hokejistiem ir mazliet savādākas nekā parasti, un tām ir liela piekrišana. Es mācu jaunajiem hokejistiem sevi turēt uz ledus. Tātad svarīga ir stāja, nevar slidot ar līku muguru. Hokejistiem ir tendence vispirms iemācīties skriet uz ledus. Un tad viņiem nav līdzsvara sajūtas, nav pareizas kustību koordinācijas. Tāpēc hokejisti, kas sākumā trenējušies daiļslidošanā, vienmēr visiem pārējiem ir priekšā. Tā, piemēram, bija ar Helmutu Balderi. Arī krievu hokejists Pāvels Burē, kas spēlē NHL, bija daiļslidotājs. Arī Pols Kario. Vasarās savu slidošanas tehniku viņi joprojām papildina pie Lauras Štamas, kas spēlēja Kanādas sieviešu hokeja izlasē. Viņa ir izstrādājusi slidošanas pamatprogrammas, un viņai pieder vairākas slidošanas skolas Amerikā. Arī es izmantoju viņas programmas. Mans sapnis ir pašai nokļūt viņas apmācības kursos, lai redzētu, kā šī trenere strādā."

Daiļslidošana nav lēts sporta veids. Vai daudz bērnu grib ar to nodarboties?

"Divdesmit pieci lati mēnesī tiešām ir daudz. Bet hokejs tomēr prasa vairāk līdzekļu. Taču hokejistu vecāki ir tendēti domāt perspektīvāk. Viņi domā, ka tad, kad puika izaugs, viņu nodraftēs kāds klubs, viņš būs skauts, kad būs astoņpadsmit gadu, iekļūs izlasē... Daiļslidošanā bērnu vecākiem šādas domāšanas pietrūkst.

Daiļslidošana arī prasa ļoti lielu darbu. Ja hokejisti trenējas stundu, tad daiļslidotāji - pat trīs. Tiek slīpēti dažādi slidošanas elementi.

Ziema ar salu un sauli ir brīnišķīgs laiks. Es to saucu par vitamīniem, kurus nevar uzņemt citādi, kā, atrodoties svaigā gaisā un slidojot. Tāpēc aicinu - slidojiet!"