Pasaules čempione, kura neslimo ar zvaigžņu slimību

Sestdiena, 22. dec., 2001 Andra Valkīra

Saldus 2. vidusskolas 9. klases skolniecei KRISTĪNEI CIEMATNIECEI šis ir īpašs gads, jo panākumiem vainagojušies trīs gadus ilgi karatē treniņi. Gada sākumā viņa kļuva par Latvijas čempioni, bet novembrī - par pasaules čempioni.

Pirmā interese par karatē Kristīnei radusies, skatoties filmas. Lai arī sporta veids ir grūts, viņu tas aizrauj.

Karatē dara meitenes sievišķīgas

"Nedomāju, ka karatē ir sievišķīgs vai vīrišķīgs sporta veids. Ja patīk, ar to var nodarboties ikviens. Es trenējos piecas reizes nedēļā, tas ir daudz, bet tomēr visu manu dzīvi neaizņem. Paspēju izmācīties, atpūsties un arī izklaidēties ar draugiem," stāsta Kristīne.

Viņa jūtas labi gan fiziski, gan garīgi un uzskata, ka ar karatē nodarbojas sevis pašas labā. Sākumā Kristīne pat nevienam nestāstīja, ka sākusi trenēties. Kad bija pirmie panākumi, par tiem tika ziņots avīzē, uzzinājuši klasesbiedri un draugi. Arī mammai sākumā karatē neesot īpaši paticis. "Viņa teica, ka negribot redzēt, kā mani sit. Viņa baidījās par mani," atceras pasaules čempione. Tagad māmiņa meitas izvēli atbalstot, bet uz sacensībām labprātāk tomēr neejot un jūtot līdzi no attāluma.

Sacensībās dažreiz gadās saņemt kādu sāpīgu sitienu gan meitenēm, gan puišiem. Tad acis pieriešas asarām un jāsakož zobi. Taču šotokan stils ir bezkontaktcīņa, tāpēc katrs trāpīts sitiens ir kļūda. Kristīne saka, ka no sāpēm nebaidoties un gribot uzvarēt. Cīņas karstumā sāpes nemaz neesot tik manāmas.

"Meitenēm mūsu klubā līdz šim sacensībās bijuši labāki rezultāti nekā zēniem. Tas tāpēc, ka mums ir mazāka konkurence. Esmu novērojusi, ka meitenes ir arī neatlaidīgākas, ja trenējas, tad kārtīgi, un arī sasniedz labus rezultātus. Zēni iesākumā parasti grib izrādīties, visiem izstāstīt, ka trenējas karatē," vērtē Kristīne. "Saldus karatē klubā man patīk, jo tur visi ir ļoti draudzīgi. Nav neviena izlēcēja, kā skolā. Vienmēr viens otru atbalstām, nekad nesmejamies par otru, ja kas neizdodas. Klubā ir ļoti laba atmosfēra. Jaunākajā grupiņā bērni varbūt nav tik saliedēti, bet mēs viens otru ļoti atbalstām.

Man patīk arī mūsu treneris Arturs Solomaho. Karatekām ir labi panākumi sacensībās, un tas ir viņa nopelns. Sacensībās redzu, kā strādā citi treneri un spriežu, ka mūsējais ir visforšākais. Ja man kas neveicas, tad viņš saka, ka es noteikti varu izdarīt labāk, jo viņš jau zina, ka tā arī ir. Mēs viņu klausām."

Nezinātājs pat nepateiks, ka tik sievišķīga, smalka un smaidīga meitene kā Kristīne ir izvēlējusies karatē. "Manuprāt, nodarbošanās ar karatē meitenes dara sievišķīgākas. Bet esmu ievērojusi, ka dažreiz skolā uz mani tā savādāk skatās, neuzdrošinās kaut ko pateikt. Ja vēl avīzē par mani rakstīts, tad pat pilnīgi nepazīstami cilvēki iet garām un kaut ko izsaka. Patiesībā man tas nepatīk, jo es jau nevienam pāri nedarīšu. Dažreiz mazie puisīši skrien pa skolu un sauc: "Tikai nesit!" Bet tas jau tāds joks."

Kimono rada īpašu sajūtu

"Man patīk, ka esmu veikla un nepieciešamības gadījumā varēšu sevi aizstāvēt," tā Kristīne.

Sacensībās viņai nācies tikties arī ar pasaulslaveniem karatē meistariem. Kristīne novērojusi: "Viņi izskatās tādi mazi večukiņi, bet īstenībā ir īstie karatekas."

Īpašas izjūtas ikvienam karatekam esot tad, kad mugurā uzvilkts speciālais tērps - kimono. To esot grūti vārdos izskaidrot. Tad sportistus vērtē pēc tā, kādas krāsas josta apsieta. Kristīnei pagaidām ir brūnā josta, bet treneris nākamajā gadā iecerējis viņai un Tatjanai Rakai sarīkot eksāmenu melnās jostas iegūšanai. Kristīne domā, ka tas nebūšot viegli, bet jāmēģina. Līdz šim lielu gandarījumu meitenēm sagādājot sacensības Igaunijā, kur ir daudz stipru pretinieču.

Kļuvusi par pasaules čempioni, Kristīne saņēma daudz apsveikumu. "Bet es nejūtos, ka būtu izdarījusi ko īpašu. Zvaigžņu slimības man nav, jo zinu, ka ir arī par mani labāki cilvēki, spēcīgāki sportisti."

Ziemassvētku vecītis Kristīnei ir radinieks

Vienulaik Kristīne aizrāvās ar medībām, taču tagad spriež, ka viņai ir žēl dzīvnieku. Brīvajā laikā viņai tīkot klausīties mūziku, tikties ar draugiem, aiziet uz kādu ballīti. "Man Saldū patīk cilvēki. Zinu, ka uz mūsu pilsētu brauc tieši tādēļ, lai satiktos ar interesantiem cilvēkiem. Saldus ir skaista pilsēta. Novēlu, lai visiem izdodas šie Ziemassvētki, lai ir jauks laiks, daudz sniega!"

Ziemassvētki Kristīnei vienmēr bijuši kopā ar Ziemassvētku vecīti. Jau sen viņas abas ar māsīcu atšifrējušas, ka vecītis ir Kristīnes krusttēvs, kurš svinību laikā parasti izdomā aiziet pie kaimiņiem. Arī šogad Ziemassvētkus Kristīne ieplānojusi svinēt kopā ar ģimeni un draugiem un cer, ka Ziemassvētku vecītis viņu neaizmirsīs.

Citi raksti sadaļā: Sports

Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes

Mūsu tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes, lai nodrošinātu un uzlabotu tīmekļa vietnes darbību, sniegtu vietnes apmeklētājiem pielāgotu informāciju par mūsu produktiem un pakalpojumiem, analizētu vietnes apmeklējumu. Lietotājam jebkurā brīdī ir iespēja piekrist, atteikties vai mainīt savu piekrišanu. Vairāk informācijas par izmantotajām sīkdatnēm skatīt sīkdatņu izmantošanas noteikumos.

Lasīt vairāk