Viss paveikts tikai paša spēkiem

Šovasar pirmo reizi notika sacensības "Saldus stiprinieks 2001", kurās stiprākā vīra titulu ieguva IVARS NAUMANIS.

Ivars ir īstens saldenieks. Te apmeklējis bērnudārzu, mācījies Saldus 1. vidusskolā. Pēc tam mācījies par automehāniķi Kandavas tehnikumā. Savā profesijā viņš strādājis gadus četrus.

"Tagad nedaudz nodarbojos ar tirdzniecību, esmu arī ugunsdzēsējs. Man patīk sevi pārbaudīt, apliecināt, bet tomēr esmu stabilu vērtību piekritējs. Dzīvei ir jābūt sakārtotai, jābūt ģimenei," stāsta Ivars.

Par savu bērnību viņš saka: "Tā bija laimīga un nodrošināta. Bet tad nomira tētis, un arī mamma sāka slimot. Tālāk dzīve bija jākārto paša spēkiem. Apprecējos. Tad arī mamma nomira."

Neviena nedzīts, trenējas katru dienu

Ivars ir stiprs cilvēks - gan garīgā, gan fiziskā ziņā. Viņš sevi pārbaudījis daudzās jomās: basketbolā, boksā, airēšanā, austrumu cīņās. Pirms sešiem gadiem viņu sāka interesēt smagatlētika. Ikgadējās valsts iekšlietu sistēmas darbinieku sporta spēlēs svara bumbu celšanā viņš ieguvis augstas vietas - no 5. līdz 3. Pēdējā laikā viņu īpaši aizrauj dažādi cīņas veidi.

"Ja gadās saslimt un kādu nedēļu jāiztiek bez sporta, jūtos slikti. Trenējos katru dienu. Četras reizes nedēļā nodarbojos ar atlētismu, divas reizes nedēļā - ar cīņas veidiem. Vēl man ļoti patīk kalnu slēpošana. Ar to sāku nodarboties pagājušajā gadā. Kalnu slēpošana atšķirībā no citiem sporta veidiem rada pavisam citas izjūtas. Janvāra nogalē gatavojos braukt slēpot uz Slovakiju.

Sports man ir pašapliecināšanās veids. Esmu mierīgs cilvēks, cenšos iztikt bez konfliktiem, tāpēc cīņas treniņos iemācīto dzīvē nepielietoju. Ugunsdzēsēja darbā gan fiziskais rūdījums ļoti noder.

Uzvara Saldus stiprinieku sacensībās man sagādāja gandarījumu, bet šo panākumu nepārvērtēju, jo labprāt būtu cīnījies ar vēl stiprākiem pretiniekiem. Kaut gan masveidība šādās sacensībās ir ļoti svarīga."

Sportam nepieciešams vairāk līdzekļu

Ivars uzskata, ka jauniešiem Saldū būtu vairāk jānodarbojas ar sportu. Viņš pats alkoholu nelieto jau piecus gadus, pat alu nē.

"Ja kādam ir grūti atraisīties sabiedrībā, lai nedaudz iedzer. Bet kas notiek sestdienās un svētdienās? Cik daudz jauniešu piedzeras! Ar alkoholu nedrīkst pārspīlēt.

Esmu ievērojis, ka smagatlētikas zālē jaunieši atnāk satikties, papļāpāt, sports viņiem ir otrajā plānā.

Kaut gan par visiem tā nevar teikt, jo basketbols ir ļoti populārs. Pats arī paskatos, kā mūsu zēni spēlē."

Ar sporta dzīvi pilsētā un rajonā Ivars nav īpaši apmierināts, jo uzskata, ka tai tiek veltīts pārāk maz līdzekļu.

"Sporta bāzes ir ļoti sliktā stāvoklī. Es būtu gatavs drusku vairāk samaksāt, bet lai pēc treniņa būtu siltais ūdens dušā. Katrā sporta zālē jābūt par to atbildīgam cilvēkam, kurš domā, kā to sakārtot, kā pelnīt naudu.

Cilvēku pēdējos gados sporta zālēs arī ir mazāk. Pirms četriem gadiem "Kaivas" trenežieru zāle, kur es trenējos, bija daudz noslogotāka. Bet esmu ievērojis, ka sievietes sākušas vairāk nodarboties ar aerobiku, Imants Raļļa cītīgi strādā ar badmintonistiem. Jā, patīkami, ka būs sakārtots mākslīgā seguma futbola laukums.

Vairāki uzņēmumi īrē sporta zāles, bet darbinieku atsaucība tomēr ir maza.

Mums ir baseins, bet jau otro gadu tajā nevar peldēt. Sporta skolā izveidota peldēšanas grupa. Bērniem ir fiziskie treniņi un solījumi, ka baseins varbūt darbosies. Cik ilgi var gaidīt? Bērniem jau zūd interese."

Ģimene ir ļoti svarīga

Ja ir vēlēšanās sportot, tad iespējas noteikti atrodas. Tā pirms septiņiem gadiem Ivars pats savām rokām mājās vienā istabā iekārtoja treniņu telpu. Pats rasēja, pats konstruēja dažādus trenažierus, jo veikalā neko tādu nevarēja nopirkt.

Nevilšus rodas jautājums, ko par Ivara lielo aizraušanos - sportu - saka viņa sieva. "Viņa ir ļoti saprotoša. Laikam ir samierinājusies ar manu aizraušanos. Cenšos viņu un dēlu iesaistīt sporta nodarbībās, bet man iet grūti, jo abiem ir citas intereses. Sieva strādā mūzikas skolā par bibliotēkas vadītāju, viņa ir ļoti čakla un rūpīga saimniece mājās, gādā par bērnu. Dēls ļoti aizrāvies ar datoriem. Viņš mācās 4. klasē. No televīzijas iemācījies vācu valodu un tagad mājās mums tulko filmas.

Es arī tagad neklātienes kursos mācos angļu valodu. Ar dēlu mājās dažreiz angliski parunājamies. Laiks man ir tā sadalīts, ka gandrīz nav neviena brīva brītiņa, - līdz septiņiem vakarā strādāju, tad eju uz treniņiem, angļu valodai paliek kāda pusstundiņa pirms miega. No rīta atkal piecos jāceļas, jo sešos sākas darbs. Bet es to visu esmu apņēmies - tātad jāizdara."

Ivars stāsta, ka gribējis sievu un dēlu piedabūt uzkāpt uz slēpēm un izbaudīt slēpošanas priekus, bet pagaidām tas vēl neesot izdevies.

"Dēls ir ļoti draudzīgs cilvēks, visu panāk mierīgā ceļā. Uzskatu, ka tas ir ļoti svarīgi. Cenšos dēlu ieinteresēt par sportu, bet ar varu nepiespiedīšu. Maza izkustēšanās veselībai gan nāktu tikai par labu," pārliecināts Ivars Naumanis.

Sākas veselības bendēšana

Toties par lielo sportu un smagatlētiku viņam ir šāds viedoklis: "Mums Latvijā ir tādi giganti, kas cilā smagumus, bet nav noslēpums, ko šie cilvēki lieto, lai sasniegtu šādu formu. Normāls cilvēks nevar notupties ar trīssimts kilogramu smagu stieni. Fiziski tas nav iespējams, bet, redz, ka tupjas. Uzskatu, ka šāds sports ir veselības bendēšana. To panāk tikai ar zāļu palīdzību. Nezinu, cik tālu tā var iet. Tagad jau runā par sportistu klonēšanu. Piedzims jau gatavs sportists. Varbūt, varbūt... Nu jau vairs nesacenšas farmaceiti, bet gēnu inženieri."

Jaunajā gadā Ivars Naumanis novēl cilvēkiem būt mērķtiecīgiem un atcerēties, ka sākt ar sportu nodarboties savas veselības uzlabošanas nolūkos nekad nav par vēlu.