Saldenieks mazajā olimpiādē Spānijā

Aicinu atgriezties jūlijā, kad 36 Latvijas jaunie sportisti, to skaitā arī saldenieks Sergejs Dolotins, piedalījās VI Eiropas jaunatnes vasaras Olimpiskajās dienās Spānijā, Mursijā.

Olimpiskās dienas, kurās Latvija piedalījās jau piekto reizi, ir īsta Eiropas Olimpiāde, kuras dalībnieki ir vecumā līdz 18 gadiem. Saldus sportists jauniešu olimpiskajā komandā iekļuva pirmo reizi. Tas - pateicoties Sergeja fanātiskajam darbam. Ir maldīgs uzskats, ka Olimpiskās dienas tāds festivāls vien ir, jo jaunieši tajās nopietni rāda, uz ko ir spējīgi. Un rezultāti ir vienkārši fantastiski.

No Rīgas līdz Mursijai, kura atrodas apmēram 30 km no Vidusjūras piekrastes Spānijas dienvidaustrumos, ir trīs ar pusi tūkstoši kilometru. Ceļā devāmies ar divstāvu autobusu. Nedaudz atpūšoties Drēzdenē (Vācijā) un Lionā (Francijā), apjūsmojot skaisto Vidusjūras piekrasti, pa gabalu paskatoties uz Olimpisko spēļu pilsētu Barselonu, pēc 3 diennaktīm iebraucām Mursijā un beidzot viesnīcā varējām gulēt horizontālā stāvoklī, kā arī atvēsināties, viesnīcas istabiņā ieslēdzot gaisa kondicionieri.

Tipiska Spānijas pilsēta

Mursijā ir apmēram 350 tūkstoši iedzīvotāju. Vasaras svelmē lielākā daļa pavada atvaļinājumus okeāna vai jūras krastā, tāpēc pilsētiņa izskatījās pustukša. Mursija ir tipiska Dienvidspānijas pilsēta ar korridas placi, ar īstiem citroniem kokos, ar krāšņi ziedošiem krūmiem un kokiem, daudziem motorolleriem ielās un arī neuzkrītošu netīrību. No rītiem rosība sākas jau septiņos. Veikalnieki atver savas bodītes, bet ap pusdienlaiku tās tiek slēgtas līdz pat četriem, pieciem pēcpusdienā. Kā viņi paši saka, jāļauj noskriet pusdienlaika karstumam, kurš visu laiku turējās ap +40^o.

Kuriozi

Mūsu gide, kura tā īsti neprata ne angļu, ne krievu valodu, lika mums doties uz sacensību centru ļoti agri, jo lielākā daļa delegāciju bija akreditējušās jau iepriekšējā dienā. Viņa piedāvāja iet kājām vai braukt ar trolejbusu. Izvēlējāmies iet, jo pēc 4 dienu brauciena gribējās izkustināt kājas. Kad bijām veikuši pusi ceļa, gide jautāja, vai mums ir visu dalībnieku pases. Mums nebija, jo neviens par to iepriekš nebija brīdinājis. Gājām pakaļ, savācām pases, tad vēlreiz devāmies gandrīz pusstundu garajā ceļā. Bet, kad nonācām līdz dokumentu kārtošanai, izrādījās, ka pases tomēr nav vajadzīgas.

Otrs pārpratums bija tikpat kuriozs. Gide paskaidroja, ka līdz noteiktam laikam ir jāreģistrē formas. Zinājām, ka delegācija parasti iesniedz apstiprināšanai sporta tērpu paraugus ar valsts simboliku, ar kuriem startēs sacensībās. Paņēmuši tērpu paraugus, kādu stundu staigājām pa sacensību centru, bet tā arī neviens nevarēja pateikt, kur tie jāreģistrē. Vēlāk noskaidrojām, ka jāreģistrē nevis forma (tērps), bet forma (dokuments), ar kuru delegācijas vadītājam ir tiesības griezties pie sacensību vadības ar dažādiem jautājumiem un pretenzijām.

Olimpisko dienu atklāšana

Atklāšanas parāde notika pilsētas vēsturiskajā centrā aiz grandioziem pils mūriem.

Visi saposušies, labā noskaņojumā. Notika lielā fotografēšanās. Laba sajūta, kad viss galvenais vēl priekšā: gan cerības, gan uzvaru prieks, gan zaudējumu rūgtums.

Dalībnieku pulcēšanās notika slēgtā pagalmā, kur skatītājiem ieeja bija liegta. Tur mums, saspiestiem cilvēkam pie cilvēka, nācās nīkt vairākas stundas. Kā jau īstā olimpiādē tas pienākas. 48 valstu delegācijas (vairāk nekā 2000 dalībnieku) kļuva nevadāmas, un laukumā valdīja drausmīgs haoss. Jaunieši plivināja karogus, dziedāja nacionālās dziesmas, sauca visādus saukļus, mētājās ar tukšām plastmasas pudelēm.

Beidzot tomēr pienāca brīdis, kad katrai valstij bija iespēja iesoļot parādes laukumā, vismaz 30 sekundes nokļūt publikas uzmanības centrā. Sacensību organizatori bija iecerējuši, ka katras komandas priekšā, nesot attiecīgās valsts uzrakstu, soļos nacionālais tēls. Latvijas uzrakstu nesa meitene, kura bija izrotāta ar milzīgām zaļām spalvām. Viņa izskatījās līdzīga pāvam vai spilgtai mūziklu vai kabarē dejotājai… Sportistus uzrunāja jaunais Starptautiskās olimpiskās komitejas prezidents Žaks Roges. Neiztrūkstoši bija olimpiskie rituāli - tiesnešu un dalībnieku zvēresti, olimpiskā karoga pacelšana un lāpas aizdegšana. Šoreiz olimpiskā uguns pie lāpas pils tornī nokļuva pa alpīnistu virvi. Priecēja teatralizēts uzvedums izteiktā spāņu garā un grandioza uguņošana.

Augsti sportiskie rezultāti

Nākamajā rītā visi dalībnieki izklīda pa savām sacensību vietām.

Lielāko daļu laika aizvadījām Mursijas universitātes stadionā, kur risinājās sacensības vieglatlētikā.

Pavisam Latvijas sportisti piedalījās septiņos sporta veidos: burāšanā, džudo, peldēšanā, vieglatlētikā, vingrošanā, tenisā un volejbolā meitenēm. Vieglatlētu delegācija bija vislielākā - 9 dalībnieki -, un arī panākumi šeit bija vislabākie. Pirmo zelta medaļu Olimpisko dienu vēsturē Latvijas komandai izcīnīja Murjāņu sporta ģimnāzijas audzēkne Ilze Gribule, kura palika nepārspēta šķēpa mešanas sektorā (49,27 m). Par godu šim gadījumam mūsu delegācijas vadītājam Jurim Titovam bija jāšķiras no matiem, - kā Vilnim Baltiņam Sidnejā.

Veiksmīgs bija arī Sergeja Dolotina starts. 110 m barjeroto distanci Sergejs veica jauna personiskā rekorda laikā - 14,63 sek., kas viņam Eiropas jauniešu konkurencē deva 14. vietu. Ja būtu bijusi veiksmīgāka izloze sadalījumā pa skrējieniem, Sergejs varētu pat iekļūt labāko astotniekā. Taču sasniegums jau ir tas, ka Sergejs iekļuva izlases komandā, ko pārstāvēja tikai Murjāņu sporta ģimnāzijas un Rīgas sporta skolu audzēkņi.

Bronzas medaļu Latvijai izcīnīja džudo cīņas pārstāvis, rīdzinieks Aleksandrs Leščinskis.

Jutām līdzi arī pārējo sporta veidu dalībniekiem un priecājāmies par skaistajām sporta bāzēm - bijām gan volejbola, gan vingrošanas sacensību arēnās. Peldēšanas sacensību vietā iesildīšanās baseins atsevišķos laikos bija pieejams arī pārējiem sacensību dalībniekiem. Skaistā kūrortā Vidusjūras krastā sauļojāmies, peldējāmies, skatījāmies burātāju sacensības.

Dienas aizskrēja ātri. Sacensību noslēgums aizritēja, kādreiz populārā ansambļa "Boney M" mūzikas pavadīts. Tika mainīti suvenīri, krekliņi, visi dažādo valstu dalībnieki saplūda vienotā saimē.

"Ērkšķainais" mājupceļš

Pateicībā par Latvijas jauniešu labo startu Olimpiskā komiteja dāvāja mums ekskursiju pa Vidusjūras piekrasti, iebraucot Kannās, Nicā un Monte Karlo un pēc tam apmeklējot Šveici. Taču plānus izjauca ķibeles ar autobusu. Pēc tam, kad bijām pabijuši Monte Karlo, aizturētu elpu priecājušies par tās skaistumu naktī, devāmies tālāk uz Itāliju, lai kaut kur nedaudz atpūstos pēc diennakti ilgā ceļa. Nedaudz nomaldījāmies, ko sapratām tad, kad ceļš veda arvien augstāk kalnos.Tas kļuva šaurāks, un mūsu divstāvīgais autobuss vairs nevarēja izgrozīties pa serpentīniem, līdz kādā pagriezienā tam nolūza sajūgs. Kamēr šoferi sameklēja metinātāju, kas novērsa kļūmi, mēs nakšņojām uz šosejas kalnos.

No rīta vietējie iedzīvotāji brīnījās, kā gan tik liels autobuss varējis tik augstu uzbraukt, un brīdināja, ka lejup braukt ir ļoti bīstami. Izlēmām, ka autobusam jābrauc lejā tukšam, bet mēs apmēram 5 km garo ceļu iesim kājām. Laikam jau tā izlemt mums lika mūsu sargeņģelis, jo pa ceļam lejup autobusam pārstāja darboties stūres pastiprinātājs. Bez tehniskās palīdzības tālāk braukt nevarējām. Tuvākajā benzīntankā mums pateica, kur varam griezties pēc palīdzības. Lēnām braucām tālāk. Radiatori sāka karsēt autobusa salonu - ārā +37^o, iekšā - ap +45^o. Nonākuši norādītajā vietā, konstatējām, ka šeit mums nekādi nevar palīdzēt. Karsējāmies atkal kādu pusstundu, līdz nokļuvām īstajā vietā. Bet, ak vai! - bija sestdiena, darba laiks beidzies, itāļu meistari lūdza piebraukt pirmdien. Bet vispār nesaprata mūsu raizes. Teica, lai apmetamies viesnīcā un pērkam lidmašīnas biļetes mājupceļam. Kā viņiem ieskaidrot, ka mums nav naudas? Beidzot viņi par 10 000 latiem mums piedāvāja 2 autobusus, ar ko atbraukt līdz Rīgai. Tādu naudu olimpiskā komiteja nemaksāja. Panācām tik daudz, ka tika izsaukta servisa priekšniece, kas lepni atripoja uz motorollera un pēc ilgas runāšanas tomēr mēģināja mums palīdzēt. 4 stundas, kamēr meistari cīnījās ap autobusu, mēs 40^o karstumā gulējām servisa ēkas paēnā uz asfalta, jo nebijām jau 2 naktis gulējuši. Izskats bija iespaidīgs. Pēc 4 stundām konstatējām, ka meistari mūsu autobusam necik daudz palīdzēt nevar. Lielākajai daļai sportistu beidzās arī pēdējā naudiņa un pārtikas krājumi. Bija jāsāk badoties.

Delegācijas vadībai izdevās sazvanīties ar "Nordekas" firmas vadību Latvijā, kuri savukārt sazvanījās ar "Skania" autobusu ražotni Zviedrijā un noskaidroja, kur Itālijā ir tuvākais serviss, kur remontē šādus autobusus. Tas atradās 360 km attālumā. Lēnām aizbraucām vēl līdz vienam benzīntankam, kur pavadījām vairāk nekā pusi dienas, kamēr šoferi atkal remontēja autobusu.

Šajā laikā ziņa par mūsu nebūšanām bija sasniegusi sporta pārvaldes priekšnieku Eināru Fogeli, kas piezvanīja un teica, lai mēs meklējot viesnīcu un dzīvojot, kamēr autobusu salabos. Naudiņu atsūtīšot. Tā nonācām skaistā Itālijas kūrortiņā Pietrā, kur mūs uzņēma ļoti laipni, izvietoja vairākās mazās viesnīciņās. Varējām atpūsties un priecāties par skaisto dabu - kalniem un jūru. Vakarā visur skanēja dzīvā mūzika, ielas bija pilnas cilvēkiem, arī bērniem, kafejnīcās un deju laukumos tur ir peldbaseini, lai gan līdz jūrai arī tikai daži soļi. Pludmale naktī tiek apsargāta, peldēties naktī nedrīkstot. Taču intensīvā atpūta turpinājās tikai līdz divpadsmitiem vakarā, tad viss pēkšņi apklusa, un pilsētiņā iestājās pilnīgs klusums. Nākamajā rītā lēnām turpinājām ceļu uz speciālo servisu Trento. Kad tikām apmēram 50 km attālumā no mūsu cerību pilsētiņas, autobuss saplīsa pilnīgi un galīgi. Izsaucām tehnisko palīdzību. Taču tā bija svētdiena, un gaidījām vairāk nekā 6 stundas kādā benzīntankā kalnu ielejā. Tuvojoties vakaram, tomēr ieradās brigāde no Trento, kas dažās stundās mūsu autobusu sakārtoja, un turpinājās ceļš cauri Insbrukai, Minhenei, Nirnbergai uz Drēzdeni, kura, kā mums šķita, jau bija ļoti tuvu mājām.

Tagad, raugoties uz to visu no laika distances, grūti saprast, kā izturējām. Un tomēr tas bija skaisti!