Vispirms atriebsimies un tad celsim labāku pasauli!

Ceturtdiena, 17. janv., 2002 Daina Marcinkus

"Fotosintēze ir process, kad gaisā augu zaļajās plastīdās no ogļskābās gāzes un ūdens veidojas…" Visu nedēļas nogali skaitīja mana pamatskolniece. Sarežģītā definīcija neparko negribēja padoties. Mēģinājām izskaidrot katra vārda nozīmi, lai teikums no kalambūriska virknējuma pārveidotos par izprotamu domu. Iedomājos - kā būtu, ja manam bērnam šis "pantiņš" būtu jāiemācās krieviski…

Skatījos ziņās, kā slavē krievu skolas skolotāju, kura spēj pusaudžiem vadīt stundu latviešu valodā un matemātiku iemācīt, paralēli strādājot abās valodās. Protams, uzteicami, tikai - cik ir šādu skolotāju un cik - šādu skolēnu? Vai, apgūstot algebru, ģeometriju, bioloģiju un citus specifiskus priekšmetus, bērni papildus jānoslogo, liekot viņiem apgūt latviešu terminoloģiju un vienlaikus - izprast domu, kas formulēta viņu dzimtajā valodā? Vai, atceroties murgainās mācību stundas, viņi vairāk cienīs šo valsti un tās valodu? Varbūt lielāka uzmanība būtu pievēršama latviešu valodas kā mācību priekšmeta mācīšanai ar motivāciju - turpmākā dzīvē Latvijā šī prasme būs ļoti svarīga, jo visās jomās - valsts pārvaldē, apkalpojošajā sfērā un citur - saskaņā ar Valsts valodas likumu jālieto latviešu valoda.

Nesen kādos kursos par šo jautājumu diskutējām ar krievu preses žurnālisti, kura izteicās - jāļauj pamatizglītību apgūt dzimtajā valodā. Viņa minēja kādu aspektu, kas kļuvis par problēmu cittautiešu ģimenēs, kuras, labu gribēdamas, savus bērnus laiž latviešu bērnudārzos un latviešu skolās, - proti, bērni vairs nezina savas dzimtās valodas rakstību, un rodas intelektuāla plaisa starp vecākiem un bērniem - viņi katrs dzīvo savā informācijas laukā. Galu galā - bērni sāk kautrēties, ja sabiedrībā ar vecākiem jārunā krievu valodā, viņi negrib, lai vecāki apmeklētu skolas pasākumus, negrib kopīgi apmeklēt izstādes, koncertus… Vecāki pārstāj būt autoritāte, jo viņi runā un lasa tā, kā tiek nonievāts, un pusaudža vecumā šī vilšanās tēvā un mātē var radīt nopietnas sekas.

Zinu, zinu - ne viens vien Sibīrijā skolojies latvietis atcerēsies - arī izsūtīto latviešu bērniem neviens stundas latviešu valodā nepasniedza, vajadzēja tikt galā pašiem, kā nu var. Bet ir taču 21. gadsimts, un mēs vairs nedzīvojam totalitārā režīmā. Manuprāt, tolerance un izpratne vienam pret otru ir viens no ceļiem, kā veidot nākotni labāku. Vai teiksim - pagaidiet, mēs jūsu bērniem atriebsimies par pāridarījumiem, ko mums sagādāja represīvā režīma piekritēji no aizgājušās paaudzes, un tad sadosimies rokās un dzīvosim laimīgi!

Citi raksti sadaļā: Viedokļi

Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes

Mūsu tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes, lai nodrošinātu un uzlabotu tīmekļa vietnes darbību, sniegtu vietnes apmeklētājiem pielāgotu informāciju par mūsu produktiem un pakalpojumiem, analizētu vietnes apmeklējumu. Lietotājam jebkurā brīdī ir iespēja piekrist, atteikties vai mainīt savu piekrišanu. Vairāk informācijas par izmantotajām sīkdatnēm skatīt sīkdatņu izmantošanas noteikumos.

Lasīt vairāk