Sirds sāp, par to domājot

Kāda lasītāja uzticēja pārdomas, kas viņai raisījās, izlasot 8. janvāra "Saldus Zemē" A. Maniņas komentāru "Viņi vienmēr gatavi atteikumam".

"Lasot pārdomāju par šo cilvēku likteņiem. Viņi taču kādreiz bija līdzvērtīgi mums visiem. Mainoties laikiem un iekārtām, dzīve pagriezās kā nu kuram - tāpat kā mums katram. Šiem vājajiem cilvēkiem - vienam un otram - šodien ir vajadzīga mūsu palīdzība. Bet mēs it kā vienaldzīgi viņiem paslīdam garām.

Piekrītu rakstā paustai domai, ka pasauli nevar salāpīt, katram palīdzēt nevar, tādēļ mēs neaicinām šos bezpajumtniekus savā mājoklī. Bet - vai tas ir mūsu vājums?

Ir gadījies ar dažiem bezpajumtniekiem pārrunāt viņu dzīves stāstus. Patīkami uzklausīt. Liekas, viņi ir tādi paši kā mēs, tikai varbūt šķirti no mums, pārējiem. Stāstītājiem sariešas asaras acīs, un tas, kas uzklausa, arī apraudas. Nezin kāpēc... Pēc tam mēs atkal steidzamies savās dzīves gaitās, bet stāstītāji aiziet savējo pulkā. Tur jūtas, neviena netraucēti.

Es saprotu, ka viņi mums arī spētu dot ļoti daudz laba, bet mēs vēl neprotam palīdzēt. Varbūt - nepaiesim tik vienaldzīgi garām? Ja satiksim nelaimīgu, pazīstamu bezpajumtnieku, apsveicināsimies, parunāsimies ar viņu, un tas jau būs mazs siltums viņa sāpošajai sirdij. Cilvēks būs pateicīgs, ka esam uzdrošinājušies to darīt, kaut patiesībā būsim izdarījuši ļoti maz.

Gribētos, lai ar laiku Saldū bezpajumtnieku jautājums tiktu risināts, nopietni viņiem palīdzot. Līdz šim sociālās aprūpes dienesti un pašvaldības neko lielu nav uzsākušas. Nebūtu iespējams ierīkot bezpajumtnieku māju? Par suņiem jau esam sākuši domāt, varbūt var pievērsties arī cilvēkiem? Lai mums nebūtu uz viņiem jānoraugās kā uz "nelīdzcilvēkiem". Var taču gadīties, ka pašiem kādreiz jāpiedzīvo šāda attieksme..."