Izdabātāji

Nākamnedēļ Saeimā tiks izskatīti grozījumi vēlēšanu likumā, kas paredz atcelt valsts valodas zināšanu nepieciešamību deputātu kandidātiem. Šos grozījumus atbalsta arī prezidente, jo pretējā gadījumā Latvija varētu riskēt zaudēt Eiropas Savienības un NATO labvēlību. Lai pārliecinātu neticīgos tomus un ideālistus, kas uzskata, ka valsts valoda ir viens no mūsu neatkarības pamatiem, tiek izmantoti citu Eiropas valstu, tajā skaitā kaimiņzemes Igaunijas, piemēri, kur šāda iespēja valsts valodu neprotošajiem tautas kalpiem dota. Un nekas slikts līdz šim neesot noticis. Tiek arī klāstīts, ka esot taču citas iespējas, kā nenodarīt pāri latviešu valodai. Jāpalielina tikai valodas komisijas inspektoru pulks, kas uzraudzīs, kontrolēs un piespiedīs nezinīšus iemācīties runāt latviski. Vēl iet runa par lielāku naudas summu atvēlēšanu valsts valodas iemācīšanai, citu lēmumu un likumu pieņemšanu, kas savukārt liks šķēršļus valodas nezinātājiem kļūt par valsts likteņa lēmējiem. Vārdu sakot, paredzama liela locīšanās un luncināšanās.

Nu gluži tāda pati, kā kaķim, kas parasti ir neatkarīgs un lepns, bet, ledusskapja virināšanu izdzirdot, kļūst pieglaimīgi glums. Kad runci rāju - tu, blēžkāja, iztapoņa, vai esi kādreiz bez maltītes palicis? Vai lieka kumosa dēļ tev savs kaķa lepnums jāzaudē? - viņš murrā un vēl mīlīgāk miedz acis.

Iztapoņas nekad nav bijuši cieņā. Nemitīgi smaidot tad, kad gribas kliegt par savu taisnību, ieraujot galvu plecos, kad apvaino un pazemo, šāds cilvēks dzīvo bailēs un diskomfortā, un beigu beigās sāk nicināt arī pats sevi. Vai mēs sev vēlamies tādu likteni? Jau pirms iestāšanās Eiropas Savienībā labprātīgi gatavojamies atteikties no tām tiesībām, kādas ir un arī būs tikai mūsu pašu ziņā pat tad, ja kļūsim par ES dalībvalsti. Patiešām rodas šaubas, ka tad, kad Latvijas pārstāvji sēdēs Eiroparlamentā un Ministru Padomē, viņi spēs tik vien, kā bažīgi un iztapīgi skatīties lielo dalībvalstu pārstāvju mutēs un māt ar galviņām - jā, jā, arī mēs!

Hermanim Hesem ir pasaka par valsti, kas nebija visai bagāta, bet kurā dzīvoja gudri domātāji, talantīgi dzejnieki un mūziķi. Apkārtējās bagātās valstis nenicināja šo mazo, bet apdāvināto un gudro tautu. Taču pamazām zuda šīs valsts tautas vienotība un stiprais gars. Tās cilšu vadoņi iekāroja tādas pašas mašīnas un lielus naudas zuteņus, kādi bija kaimiņiem, cēla stiprus aizsargmūrus pret varbūtējiem ienaidniekiem. Un pamazām zaudēja savus ideālus. Savstarpējie ķīviņi un izdabāšana radīja vien naidu un nicināšanu lielākajās un bagātākajās valstīs. Un kādreiz visu cienītā un apbrīnotā valstiņa kļuva par nicināmu kājslauķi.